Krizdole

Decembris – Pirmā liecība 1.– 5. decembris – Jubilāre un nedarbi. Šī nedēļa iezīmējas ne tikai ar to, ka sākas decembris, bet arī ar to, ka sākas Ziemassvētku gaidīšanas laiks un Evijai vēl arī ir vārdadiena. Trešdienas rīts Evijai ir brīnumu un pārsteigumu pilns – šogad veseli divi Adventes kalendāri viņai palīdzēs ātrāk sagaidīt Ziemassvētkus. Kalendāra tradīcija mūsmājās ienāca, kad Evijai bija 4 gadi un viņai bija pagrūti saprast, kad tad nu būs tie svētki, kurus visi tik piemin, piemin, viss izrotāts, bet dāvanu kā nav tā nav. Šogad biju pasūtījusi Anttilas katalogā Disney princešu kosmētikas kalendāru – katrā dienā kaut kas no bērnu kosmētikas, kas ir ļoti aktuāli mazām modes dāmām. Bet tad sapratu, ka noderētu arī saldumu kalendārs.

Nācās steidzamā kārtā iepirkt saldumiņus, ko likt kalendāra kabatiņās un izrotāt ar „cepurītēm” katru kabatiņu. Pats kalendārs ar kabatiņām jau bija no pirmās reizes palicis. Meita sajūsmināta meklē pirmo lodziņu princešu kalendāra kastē un skatījās, kas kabatiņā otram kalendāram.

Rīts mazliet ieilga, nācās pēc tam uz skolu ātrākā solī doties, lai es vēl paspētu arī ar skolotāju aprunāties. Diemžēl, arī šoreiz saruna nebija par patīkamām lietām – vakar no keramikas pulciņa Evija gandrīz „aiz ausīm laukā jāvelk” bijusi, jo telefonu atstājusi klasē, tas zvana tik un zvana (aukle pakaļ atnākusi un cenšas sazvanīt, lai pateiktu, ka jānāk ārā), bet Evija palikusi keramikā ilgāk „jo bija jāpabeidz zirgam kāja, citādi tā sakalstu...”. Un ko man tagad darīt ar to bērnu? Saprotu, ka gan kāja tiešām bija jāpabeidz, gan arī to, ka telefons līdzi nebija un aukle ar mazo māsu ārā sala Eviju gaidot un nevarot sazvanīt. Sāku pamazām krist panikā – man vienai šitāds bērns, kuram katru dienu pa Lennebergas Emīla cienīgam nedarbam, vai arī skolotāja vienkārši Evijai vairāk uzmanības pievērš un akcentē to vairāk, mani depresijā dzenot vēl vairāk par to, ka nemāku audzināt savu bērnu. Vakarā vēlreiz izrunāju ar Eviju „keramikas lietu”, noskaidroju kas un kā bijis, piekodinu telefonu klasē neatstāt un ņemt līdzi, bet par ieilgušām nodarbībām zvanīt un prasīt mammai – drīkst vai nē palikt ilgāk.

Piektdien Evijai ir vārdadiena. No rīta ir dāvana no manis un auklītes, bet viena dāvana bija jau vakar – ciemos atbraukusi mana mamma, līdz ar to Evija tika pie omītes dāvanas ātrāk. Bet, šķiet, visvairāk gaidītā ir dāvana no tēta – biļetes uz cirku, tieši vārdadienas vakarā. Kūku ēdam jau brokastīs, gan tāpēc, ka omīte brauc pēc tam prom un vakarā nebūs, gan arī tāpēc, ka vakarā nebūs laika kūkai – mājās pēc izrādes būsim vēlu. Evija ir ļoti priecīga un satraukta. Vēl arī uz skolu aizceļo grozs ar vafelītēm un zefīriem, lai pacienātu klasesbiedrus. Mājās tiek pārnesti smuki apsveikumu zīmējumi no klasesbiedriem.

Vakarā uz cirku. Mēs paši, pieaugušie, vairs neatceramies, kad tur esam bijuši, līdz ar to arī mums tas ir notikums. Izrāde tiešām ļoti jauka un interesanta. Evijai gan rodas interesants jautājums ieejot cirka telpās:„Kas tā par smaku?” Nākas paskaidrot, ka turpat zvēri arī dzīvo, tāpēc tāda smaka. Paskats jau tai cirka ēkai tāds ir kā ir, arī atmosfēra iekšā nepierasti raiba. Bet to visu atsver jauki pavadītās 2 stundas, vērojot priekšnesumus. Ārā ejot bērns nosaka: „Mēs taču vēl kādreiz varēsim uz cirku aiziet?” Sestdien no rīta pie brokastu galda runājam par brīvdienu plāniem. Šodien vajadzētu paspēt tikt galā ar visiem mājas darbiem gan man, gan Evijai, lai svētdienu varētu veltīt izklaidēm – ieplānotajai Kāpēcīšu ekskursijai un arī citām aktivitātēm, ja sanāks laiks.

Plāns ir skaidrs – es tīru māju, Evija piepalīdz, pēc tam Evija pabeidz skolā uzdotos mājasdarbus un sakārto somu.
Meita metas man palīgā tīrīt māju – ar putekļu slotiņu cītīgi trenkā putekļus no plauktiem nost. Es ķeros pie putekļusūcēja. Pamazām māja top tīra, pēc tam es dodos gatavot pusdienas. Pa to laiku Evijai rodas iedvesma aizpildīt dienasgrāmatu nākamai nedēļai un pie viena jāsakārto arī soma, jo izrādās, ka mājasdarbi jau izpildīti un tur darīt neko vairs nevajag. Kā par brīnumu, dienasgrāmata aizpildās tik ātri, ka es pat pusdienas vēl neesmu uztaisījusi, un pat bez lielām kļūdām, garumzīmes ir pa vietām, tikai „Z” burti otrādi apgriezušies. Pie viena, kad man tiek atrādīta sarakstītā dienasgrāmata, apvaicājos, vai soma sakārtota – Jā, esot!. Tā kā es ņemos pa citām istabām, tad ielūkoties Evijas istabā sanāk vien jau, kad lieku meitu gulēt. Aina, kas tur paveras, ir, laikam, pēdējais piliens Evijas nedēļas nedarbu kausā un nu tas iet pāri...uz grīdas mētājas skolas soma, burtnīcas, mapes. Tātad divreiz uz manu jautājumu šodien par to, vai soma ir sakārtota, ir atbildēts ar meliem. Sods ir bargs - rītdienas ekskursija tiek atcelta. Mazāk somas dēļ, vairāk melu dēļ, kā arī neizpildītās norunas dēļ. Ejot gulēt mokos pārdomās – kā un ko darīt, jo sods jau nav izeja, jāmeklē cēlonis tam visam. Briestu sarunai ar meitu.

Svētdien mēģinu izrunāties ar Eviju, lai saprastu, kāpēc tas tā viss notiek ar mums abām – es baros mūžīgi, viņa tikpat „mūžīgi” neklausa. Abas beigās jau līdz asarām esam, es arī raudu turot klēpī savu „mazo” meiteni un risinot sarunu. Pus pa jokam vienojamies, ka pirms nedarbiem viņa zvanīs man vai arī prasīs man, kā izdarīt tā, lai nesanāk kārtējais nedarbs. Un zvanīs man arī, ja gribēs parunāties, vienkārši tāpat.

Patiesībā jau man ir ļoti gudrs un apķērīgs bērns. Viņa prot ļoti uzmanīgi klausīties, par ko pat es brīnos – lieliski atstāsta visu, ko dzirdējusi, vai tā ir izlasītā pasaka, noskatītā filma, vai arī tā ir saruna bijusi. Arī iztēle un izdoma viņai strādā vienkārši fantastiski – tādi mākslas darbi top bērnistabā! Bet skola ir viens liels klupšanas akmens – nevar viņa pierast pie tā, ka ir stundas, ir mājasdarbi, viss notiek noteiktos laikos un „padomāšanai savā nodabā” laika ir ļoti maz. Viņa ir tāda sapņotāja, ka reizēm aizceļo savās domā kaut kur tālu paralēlajā pasaulē, aizmirstot ikdienišķo. Un tad nāk mamma ar savu mūžīgo „Vai tu šo te jau izdarīji? Kāpēc nesakārtoji, kāpēc vēl neesi saģērbusies, kāpēc.....?”

6.– 12. decembris – Sapulce, jaunumi un citādi notikumi.

Otrdien ir vecāku sapulce skolā Evijas klasei. Paaicinu uz sapulci arī Evijas tēti, lai paklausās un paskatās, kas skolā notiek – pietiek man vienai to visu klausīties, galu galā. Sapulcē pastāsta arī par to, kā bērniem sokas ar mācībām un disciplīnu. Kopumā esot gudra klase, tikai nez kāpēc kā jāraksta kontroldarbs, tā līmenis krītas, pat teicamniekiem. Fenomens, ko skolotāja izskaidrot nemāk. Protams, nedarbu un citādu problēmu ar uzvedību arī daudz – mobilie, kuri zvana nelaikā vai no kuriem tiek zvanīts nelaikā, grūstīšanās, apsaukāšanās. Ierosinām skolotājai rakstīt piezīmes, viņa atsmej, ka tad viņai vajag otru algu maksāt par papildus slodzi un uz Ziemassvētkiem čupiņu sarkano pildspalvu uzdāvināt. Būtiskākās lietas jau rakstot, ja atkārtoti nereaģē uz aizrādījumu. Tā kā Evijai piezīmju nav, tad secinu, ka laikam jau tik traki ar to bērnu skolā nemaz nav. Pēc sapulces paliekam parunāties ar skolotāju par Evijas sekmēm un prasmēm. Man par brīnumu dzirdu pat 2 uzslavas – Evijai esot pats labākais klases darbs, šķiet, mājturībā (aplikācija – zābaciņš) un arī pārbaudes darbs Dabaszinībās ir ar labāko rezultātu klasē, ielikts 9+. Patīkamas ziņas. Ne tik patīkami, protams, ir dzirdēt par to, ka bērns bieži „aizpeld” savā paralēlajā pasaulē, bet tad, kad „atgriežoties uz zemes”, tad sekmes esot pat ļoti labas. Katrā ziņā progress jūtams visās jomās, arī matemātikā un lasīšanā, lai gan jāpiestrādā vēl ir.

Vēl ir arī ļoti nepatīkami jaunumi, ko uzzinām sapulcē – skolai draud pārcelšanās uz citām telpām. Visticamākais, uz 90.vsk. telpām, kas mums ir pavisam neērtā vietā, ļoti tālu sanāk iet kājām, jo transporta turp nav. Kā arī nav zināms, kas draud – pārformēs klases, atstās, skolotāji citi vai tie paši. Vecāki vāc parakstus, lai skolu pārceltu tādu, kāda tā ir, neko nepārformējot.

Lai stimulētu bērnus rūpīgāk rakstīt, tad klasē tiek ieviesta „balva” – labākie drīkst rakstīt ar pildspalvu. Daļa bērnu klasē to jau dara. Evijai gan vēl jācenšas, jo pagaidām rakstu darbi paskatā ir pabriesmīgi. Pēdējā laikā atkal spoguļraksts savairojies – cipari dienasgrāmatā uzdoto mājasdarbu sarakstos un matemātikas burtnīcā otrādi, arī drukātie burti kur nu kurais „mētājas” uz līnijas.

Ceturtdien visu dienu sola, ka būs putenis, tāpēc no rīta Evijai tiek piekodināts sagaidīt zvanu no manis vai aukles un tikai tad iet ģērbties, jo, ja aukle ar mazo māsu ārā neies stiprā sniega dēļ, tad Evijai būs jāpaliek ilgāk un jāgaida, kamēr es būšu pakaļ pēc darba. Protams, bērns jau pa dienu sapriecājies, ka „mamma būs pakaļ”, un izdzirdot klausulē aukles balsi, uztaisa skandālu, ka mājās neiešot. Nākas man iejaukties, dodot rīkojumu ģērbties un nākt ārā. Kā vēlāk izrādās, tad ārā Evija iztaisās tikai pēc 35 min, un visu to laiku aukle ar mazo māsu ratos ir pacietīgi viņu gaidījušas ĀRĀ SNIEGPUTENĪ! „Es aizmirsu...., gribēju pabeigt zīmējumu.” Auklei pa telefonu, kad viņa pēc 20 min zvanījusi, atbildēts, ka gribot pabeigt zīmējumu! Mājās atkal uzrodas niknā un dusmīgā mamma. Evijai tiek atcelta nākošās nedēļas keramikas pulciņa nodarbība. Diemžēl atcelt citus pulciņu nesanāks – dejošanā ir koncerts pēc nedēļas, koriģējošā vingrošana ir vajadzīga veselībai, korī arī gatavojas koncertam, bet angļu valodu atceļot nekāds jēdzīgs sods jau nesanāks. Paliek aktuāls jautājums par sestdienu – bērnu eglītes pasākums no manas darbavietas. Atcelt vai nē.

Putenis turpinās arī naktī uz piektdienu un vēl no rīta. Visur tādas kupenas, ka ar ratiem auklei izbraukt nereāli – viņas paliek mājās šodien. Bet kā Eviju no skolas uz mājām nogādāt pēc stundām, kuras piektdienās beidzas dienas vidū jau 13 un pagarinātās grupas nodarbību nav ? Nebūtu vējš un kupenas, varētu laist vienu pašu. Atceros par kaimiņieni, kura strādā skolā, sazvanu vēl pirms iziet no mājām un sarunāju, ka Evija kopā ar viņu dosies mājup šodien. Fuuu, nevajadzēs man skriet no darba dienas vidū Evijai pakaļ. Pēcpusdienā atskan zvans no aukles – skolniece ir mājās jau, vai drīkst skatīties multfilmas. Pārjautāju, vai mājasdarbi izpildīti? It kā esot. Nu labi, atļauju skatīties, lai gan pēc vakardienas „varoņdarbiem” nezinu vai pienākas šāds bonuss. Pēc 2 stundām gan piezvanu uz mājām un sarunājam, ka Evija palasīs auklei priekšā un parēķinās matemātiku, lai nesanāk tā, ka visa pēcpusdiena un vakars pie TV nosēdēti.

Sestdien tomēr dodamies visi uz Brīvdabas muzeju, kur bērniem ir Ziemassvētku eglītes pasākums. Evija – rokdarbniece, kā iekļūst vienā no darbnīcām, tā ārā nav dabūjama, gatavo dekoru cītīgi kādus pusstundu gandrīz. Es ar māsu pa āru dzīvojos un dabūju pamatīgi nosalt gaidot. Evijai gan silti tur iekšā. Bet arī ārā nesalst, jo viņai, atšķirībā no mammas, ir piemērots apģērbs(nevis pilsētnieces-autobraucējas ziemas apģērbs). Visapkārt sniega kupenas, apsnigušas senās ēkas, skaisti skati un arī laiks jauks – nav ne lielu mīnusu, ne vēja. Visiem sarūpētas siltas pusdienas, tik viena nelaime – par to, ka plātsmaizes un pīrādziņi izlikti ārā uz galda var sasalt, par to rīkotāji nav padomājuši. Tā nu visi uzēd zupu vai kāpostus ar desiņu, uzdzer karsto dzērienu vai karstvīnu, bet apetelīgās maizītes paliek uz galda, kaut meklē maisiņu un ņem līdzi uz mājām, atsildīt un apēst pēc tam.

Šoreiz gan tas šķiet vairāk sarūgtina vecākus, jo bērniem nav laika ilgi pie galdiem dzīvoties – jādodas rotaļās ar ķekatniekiem un tad jau arī Ziemassvētku vecītis ir klāt.

13. – 19. decembris – vēl mazliet jāpaciešas līdz brīvlaikam.

Vēl tikai mazliet vairāk par nedēļu un būs klāt brīvlaiks. Šķiet, ka arī skolā pamazām visi pārslēdzas uz semestra beigu režīmu – kontroldarbi, maz mājasdarbu, koncerti, mēģinājumi, pasākumi. Evijai pirmajam deju koncertam sagādātas jaunas un smukas pastalas, kā arī zeķītes ar valnīti. Šonedēļ būs pasākums pašiem bērniem, bet koncerts vecākiem – nākamnedēļ.

Pirmdiena paiet kā parasti, bet pēcpusdienā man nākas nodarboties ar „menedžmentu” – kurš vedīs Eviju no skolas mājās. Izrādās, ka Evija no rīta pie skolas satikusi kaimiņieni, un viņa piedāvājusi, ka varētu vakarā aizvest viņu uz mājām. Evija, protams, zvana auklei un saka, ka pretī nav jānāk. Aukle zvana man – noskaidro, lūdzu, kas tur notiek. Es zvanu kaimiņienei. Pēc tam pārzvanu auklei, ka jā, tā tas ir, un atļauju neiet pakaļ Evijai. Jūtos kā tāds dispečers. Beigās vēl vakarā izrādās, ka Evijai aizmirsusi mobilo skolā. Mani māc šaubas, mazliet, vai ir „aizmirsts” vai „pazaudēts”.

Nākamajā dienā zvanu uz skolu Evijai, lai pārliecinātos, vai ar telefonu viss kārtībā. It kā starpbrīdis, bet bērns met nost zvanu. Pēc brīža pārzvana – viņiem esot kontroldarbs. Pārzvana no ... tualetes. Viņi visi tur ejot zvanīt. Pēc pāris stundām atkal zvana – vai nevarot viņai atnākt pakaļ jau tagad? Esot visu izmācījusies un gribot uz mājām, jo klasē ir pārāk trokšņaini. Tā kā aukle tobrīd atnākt nevar, jo mazā māsa guļ pusdienlaiku, tad vienojamies, ka Evija dosies uz skolas bibliotēku samainīt izlasīto grāmatu un turpat uz vietas palasīs arī kaut ko vēl. Kā par brīnumu, bērns piekrīt manai idejai. Vakarā man noziņo, ka esot izlasīju enciklopēdiju. Khmmm.... diez vai izlasījusi, bet izšķirstījusi gan jau, ka ir. Enciklopēdijas ir viņas vājība – var stundām šķirstīt, pētīt, likt man lasīt aprakstus bildēm. Iespējams, tas ir viņas auklītes, kura Eviju pieskatīja, kad Evijai bija gadiņš, nopelns – patika viņām abām pētīt grāmatas, un lielākoties tās bija enciklopēdijas par dabu, dzīvniekiem, kuras es biju iepirkusi savulaik. Arī Discovery raidījumi par dzīvniekiem vai dabu patīk, citreiz tos pat multfilmu vietā mēdz ieslēgt un ar interesi sekot līdzi raidījumam.

Šovakar vēl arī ir baseins, beidzot. Izskatās, ka 7gadniekus piemeklējusi slimošanas ēra un ieviests slimošanas grafiks – pilna grupa nekādi vairs nenovācas, vienmēr kāds slimo, lai gan baseinu apmeklē jau ceturto gadu. Evija arī nav izņēmums – jau otrā reize kopš septembra, kad mēs nebraucam uz peldēšanu. Šoreiz pārtraukums gan bija ilgāks, jo daktere pēc vidusauss iekaisuma aizliedza baseinu apmeklēt pat ilgāk kā neiet uz sportu skolā. Izskatās, ka pat grupas sacensības nāksies pārcelt uz vēlāku laiku, kad slimotāji beidzot atgriezīsies ierindā.

Tā kā laika pārbaudīt mājasdarbus un skolas somu man pirms baseina nav, bet pēc baseina jau ir vēls, tad šoreiz riskēju paļauties uz meitas teikto, ka viss izdarīts. Nu redzēs rīt, kas no tā iznāks. Parasti jau atrodas tomēr kaut kas neizpildīts mājasdarbu burtnīcās vai arī somā neielikts. Bet man arī sāk pamazām iestāties pirmsbrīvlaika „atslābums”.

Visvairāk, šķiet, šonedēļ skolā tiek gaidīta ceturtdiena – bērniem ir eglītes pasākums. Pirms pasākuma ir pāris mācību stundas un tikai pēc tam 13:00 ir pasākums. Sākumā visi skatās teātra izrādi „Zvaigznes bērns”(parasti viņi braucot uz pasākumu Kabatā, bet šogad lielie sniegi un aktieri piekrituši atbraukt uz skolu), tad ir Ziemassvētku vecītis ar dāvanām un pēc tam vēl disenīte. Kad aukle zvana Evijai, ka nākšot pakaļ, bērns atsakās doties mājup – lai nākot pakaļ 18os (kad beidzas pagarinātās dienas nodarbības). Beigās nākas man iejaukties un noteikt, ka mājup jādodas būs tomēr jau ap pieciem, lai paspētu vēl paēst pirms baseina. Vakarā mani sagaida jūra emociju, bērns satraukts. Ziemassvētku vecītis ticis iepazīstināts ar nelielu pašas sacerētu dziesmiņu no Evijas puses. Tā arī neesot sapratis, par ko dziesma, dāvaniņu tomēr iedevis.

Baseinā tomēr sacensības tiek rīkotas, lai arī ieradušies tikai 5 bērni. Evija tiek iedalīta vienā komandā kopā ar vienu puiku, bet otrā komandā ir atlikušie 3 bērni. Notiek aktīva peldēšana, vairāk gan tādu rotaļu uzdevumu formā, pat „volejbolu” uzspēlē pie piepūšamā tīkla. Šoreiz veiksmīgāka ir tieši Evijas komanda, par ko viņai liels prieks. Bet pie diploma un balvas tāpat jau tiek visi. Laimīgi, izdauzījušies un noguruši visi dodas mājup. Evija pa ceļam jau miegojas, pēdējiem spēkiem tik spēj aiziet līdz mājām no garāžas. Piektdien no rīta Evijai ir ļoti grūti pamosties – vakardiena bijusi pārāk nogurdinoša, miegs nāk. Piektdienas ir īsās dienas, tikai 3 stundas un 2 pulciņi. Pēc skolas mājās meita pavisam sanīkst – atsakās pusdienot un dodas gulēt. Aukle satraukta informē mani pa telefonu par to visu, jo vakarā ieplānots, ka Evija dosies ciemos pie tēta uz vienu nakti. Man pamazām iestājas panika – vai tiešām atkal slimošana? Pie tēta meita tomēr aizbrauc, vienojamies tikai, ka bez lielām aktivitātēm un ārā iešanas. Temperatūras pēc pēcpusdienas miega vairs nav, jācer, ka tā arī paliks.

20. – 23. decembris – Kaut nu ātrāk tā skola beigtos! Pirmdien mūsējiem skolā atskaites koncerts vecākiem – dzied pirmklasnieku koris, zēnu ansamblis, dejo pirmklasnieku dejotāji, bērni skaita dzejolīšus. Tas viss kopā visām trim pirmajām klasītēm, viss vienā mazā zālē. Koncerts ļoti jauks, lai gan jocīgi, ka sākumā padzied koris, tad daļa koristu pārtop par dejotājiem, tad atkal par koristiem. Evija arī ir viena no tiem, kas dzied tērpusies dejošanas tautastērpā. Bērni, kas nedzied, skaita dzejolīšus vai tautasdziesmas, priekšnesumus piesaka arī paši bērni, lasot programmu no lapas. Pēdējā nedēļā ir tikai 4 mācību dienas, pat 3, jo ceturtdien vispār ir tikai liecību izsniegšana. Mājasdarbi vairs uzdoti netiek, stundas arī notiek kā pagadās, ne pēc saraksta. Daudz brīva laika vakaros, netipiski.

Ceturtdien kopā ar Eviju uz skolu dodos arī es. Tā kā liecību izsniegšanas pasākums plānots uz ~ 1,5h, tad palieku skolā, lai pārvestu Eviju pēc tam mājās. Nodomāju, ka varbūt tā darīs arī citi vecāki, bet viņi visi kaut kur izklīst, tā es palieku viena. Bērni klasē saka viens otram novēlējumus – mazāk blēņu, labākas atzīmes utt., pēc tam saņem liecības. Un pēc tam seko ... pusdienas !!! 9:40 no rīta. Kā katru gadu, arī šogad ir pelēkie zirņi, kuri, protams, tāpat kā citus gadus, paliek uz šķīvjiem. Apēsti tiek tikai piparkūku cepumiņi un mandarīns. Tāpēc klasē esošais svētku kliņģeris tiek notiesāts ātri vien. Bet pēc tam .... URRĀAAA! „Tiekamies 6. janvārī!” un prom.... veselas 2 nedēļas bez skolas.

Mazliet bažīgi veru vaļā Evijas liecību. Pirmā liecība MANAM bērnam. Jūtos pati kā skolniece. Baidījos jau, ka viss būs tukšs, jo skolotāja brīdināja, ka liecībā rakstīšot tikai to, kas apgūts, bet „apgūts daļēji” vai „vēl jāpamācās” vērtējumus rakstīs tikai pavasarī, gada beigās. Nav daudz, bet „Jā” ieraugu arī Evijas liecībā. Variet, protams, minēt 3 reizes, kuros priekšmetos to ir vairāk. Nu jā, ne jau pie latviešu valodas un matemātikas. Bet arī tur ir pa pārītim. Rītdien brauksim ciemos pie omītes un opīša, nebūs kauns vest liecību rādīt.

Mājās smaržo mūsu piparkūku mājiņa, tiek kravātas somas, lai dotos ciemos uz laukiem. Evija dodas atpūsties un gatavoties nākamajam „darba cēlienam”. Atpūtīšos arī es.

Kaut kad starp Ziemassvētkiem un Jauno Gadu.

Evijai ir pienācis ilgi gaidītais brīvlaiks, kas šogad padevies vareni sniegots. Līdz ar to var likt lietā gan ragaviņas, gan jaunās slidas, ko Ziemassvētku vecīti neplānoti ielicis dāvanu maisā kopā ar kaudzi citu dāvanu, gan prasīto, gan tāpat bonusā saņemto. Omes privātmājas dārza sniega kupenas tiek raktas, bristas un caurumotas tā, ka vienā brīdī satrauktie vecvecāki pat skrien no mājas ārā meklēt pagalmā pazudušo mazmeitu, kura veiksmīgi „ierakusies” sniega kupenā tā, ka tikai kājas laukā.

Tā kā Evija šo nedēļu pavada pie omes un opīša, tad man Rīgā sanāk pavisam klusa un mierīga nedēļa. Bērnam gan nākas ne tikai izklaidēties, bet arī spīdēt opīša un omes priekšā ar matemātikas zināšanām un savu lasītprasmi – katru dienu kaut kas jālasa un jāpilda stabiņi ar darbībām. Bet nu atlaides dotas netiek, citādi pa brīvlaiku viss aizmirsīsies ātri vien. Par skolu bērns pat negrib domāt, jābauda brīvās dienas un sniegs, kamēr vien iespējams.

Apspriežam rakstu šeit

10	Опубликовано: понедельник, 10 января 2011 Количество просмотров: 4864

© Запрещено использование материалов, опубликованных на KKM.LV, на других интернет-порталах и в средствах массовой информации, а также распространять, переводить, копировать, репродуцировать или использовать материалы KKM.LV иным способом без письменного разрешения администрации