Krizdole

„Slimulante” jeb kā tikt pie papildus brīvdienām 1.– 7. novembris – Laiks atpakaļ uz skolu posties. Viss labais reiz beidzas un brīvlaiki tajā skaitā. Brīvā nedēļa palidoja kā vēja spārniem. Klāt jau pirmdiena un atkal man ir ik rīta aplis mājas-skola-garāža-darbs, līdz ar to darbā atkal ierodos ar nelielu nokavēšanos. Mana pirmklasniece tīri labā noskaņojumā atgriežas skolā pēc brīvlaika. Lai arī pēc pulksteņu pagriešanas sanāk no rītiem pagulēt ilgāk, bērns mostas diezgan negribīgi un žēlojas, ka grib vēl pagulēt. It kā vakarā gulēt dodas laicīgi, ap 21-22. Iespējams, ka pie vainas ir miegainie un lietainie laika apstākļi, kā arī tumsa.

Pirmdienas vakarā man pašai ir šoks – cik ārā ir tumšs. Pierasts bija, ka ejot ārā no darba ap pieciem vēl bija gaišs, tagad ir melna tumsa. Vienu brīdi domāju par to, kad Evijai atļaut doties mājup no skolas vienai pašai. Bet ieraugot šo tumsu, saprotu, ka vismaz līdz pavasara sākumam Eviju katru vakaru pie skolas sagaidīs auklīte – man kaut kā bailīgi ļaut viņai doties mājup pašai, lai arī te mājas un skola ir viena kvartāla robežās, visur apgaismoti gājēju celiņi.

Evijai mācību klase ir iekārtota bērnudārza grupiņas telpās. Tur, kur parasti ir guļamtelpa, viņiem ir tukša telpa rotaļām. No iepriekšējās klases uz grīdas palikuši Riču-Raču spēles rimbulīši, bet nebija ne metamā kauliņa, ne spēles kauliņu. Evija žēlojās par to man vairākas reizes, līdz man radās ideja par to, ka spēles kauliņu vietā var izmantot plastmasas ķegļus, kas tieši ir vajadzīgajās krāsās – sarkani, dzelteni, zaļi un zili, bet metamo kauliņu nejauši uzgājām Maxima, kur tirgoja palielu mīkstu spēļu metamo kauliņu. Tā nu pēc brīvlaika Evija dodas uz skolu ar 2 ķegļu komplektiem, no kuriem sanāk tieši viens Riču-Raču spēles kauliņu komplekts un vēl 2 paliek pāri, kā arī bumbas, kas ir šajā komplektā iekšā. Vakarā Evija noziņo par jaunu problēmu – strīds starp meitenēm un puikām klasē, jo viņas gribējušas spēlēt Riču-Raču, bet puikas – boulingu. Vienas problēmas vietā cita. Jācer, ka skolotāja atradīs risinājumu.

Šonedēļ pie mums ciemojas arī mana mamma, jo ir jāiedod auklītei brīvdiena, kā arī man brīvdienās ir ieplānoti pasākumi ārpus mājas bez meitenēm. Evijai mīļā omīte kļuvusi par „slikto omi”, jo katru vakaru un arī brīvdienās liek mācīties. Man, protams, tas atvieglo situāciju, jo mamma visu jau pārbaudījusi un apskatījusi. Bērns, protams, pūcīgs par šādu pasaules netaisnību: ”Negribu mācīties, garlaicīgi!”. Bet nu ir arī labie notikumi – KKM Kāpēcīšu ekskursija. Šoreiz Evija turp dodas kopā ar tēti, mēs ar mazo māsu paliekam mājās atpūsties.

8.– 14. novembris – Svētku ieskaņas nedēļa.

Šī nedēļa zīmīga ar 2 notikumiem. Pirmkārt, tā ir garā nedēļā – sestdien skolā notiks nākamās nedēļas piektdienas stundas (divas „piektdienas” pēc kārtas) un otrkārt, ir Lāčplēša diena. Bet pirms tam vēl ir arī Mārtiņi, un skolā notiek Mārtiņdienas gadatirgus, kur bērni paši tirgojas un iepērkas.

Atceroties tirdziņus, kas notika bērnudārzā (tiesa, tur iepirkās maksājot ar zīlēm nevis naudu), šogad neparakstos „palīdzēt” meitai sagatavot tirgus produkciju – nav man spēka vakarā 22os vēl kaut ko cept vai taisīt, kā arī nav pārliecības, ka viņa tur ar santīmiem tiks galā tirgojoties, lai arī cena drīkst būt tikai pāris santīmu. Kā pati Evija nevar izdomāt neko, ko gribētos tirgot. Tāpēc vienojamies, ka Evija tikai iepirksies. Ar to gan viss vēl nebeidzas – tirdziņa sākums iekrīt tieši tajā laikā, kad notiek koriģējošā vingrošana. Manas un meitas domas dalās – viņasprāt, nokavēt vingrošanu nav nekas īpašs, es atkal uzstāju, ka kavēt nedrīkst. Beigās viss izvēršas par labu Evijai, ko pateicoties tirdziņam pulciņi tiek vai nu atcelti, vai saīsināti, un bērns kārtīgi patukšo maciņa saturu.

Uz mājām neatceļo cepumu sēnītes(esot pārāk garšīgas bijušas), bet pārējais vakarā man tiek rādīts – salocīta papīra bumbiņa, saldās auzu pārslas papīra tūtiņā, cepums smukā iesaiņojumā, karameļu saišķītis. Un vēl ... kaut kur ap tirdziņa laiku man atskan telefona zvans no Evijas. Es satraucos, kā vienmēr domājot to ļaunāko – nauda pazudusi, uz tirdziņu nepaspēja, raudās, ka netirgo pati neko utt. Bet klausulē atskan noslēpumaina meitas balss – vakarā mani gaidīšot mājās pārsteigums. Tā arī ir – vakarā man pretī nāk viena ļoti lepna jaunkundze rokās nesot...auskarus, kurus nopirkusi MAMMAI! Uff, labs pārsteigums.

Pēc aktīvās Mārtiņdienas seko tikpat aktīva Lāčplēša diena. Meita dodas uz skolu svētku tērpā ar melnajām svētku kurpēm somā. Tā kā esmu aizmirsusi iepirkt parastās baltās zeķubikses un mājās ir tikai plānās, bet svētku reizē pienākas vilkt svārkus, tad nākas domāt, kā nosiltināt to ķermeņa daļu, kas ir starp svārku apakšējo malu un zābaku augšējo. Atceros, ka savulaik slidošanai biju iepirkusi getras. Tās tad arī šoreiz lieti noder.

Šorīt Evija pavadu līdz klasei, lai varētu apjautāties skolotājai par Evijas sekmēm. Pirms tam pa ceļam uz skolu mums ar meitu izceļas neliela diskusija. Lāčplēša dienā pirmā stunda ir ielikta audzināšanas stunda un Evija man apgalvo, ka viņiem stāstīšot tajā par Lāčplēsi. Es cenšos iebilst, ka varbūt tomēr par Lāčplēša dienu, bet nē, tieši par Lāčplēsi. Beigās taisnība ir abām, jo stāsta gan par vienu, gan par otru. Bet skolotāja man no rīta paspēj pastāstīt, ka mana „sapņotāja” aizvien vēl dara visu ko citu nevis to, kas patiesībā būtu darāms – pildīt mājasdarbus jāpiespiež gandrīz ar varu, laicīgi iziet no skolas vakarā, lai auklītei ar mazo māsu ārā nav jānīkst gaidot, arī ir liela problēma, lai gan aukle pirms tam zvana labu laiku iepriekš, ka jāsāk ģērbties. Man trūkst padoma, kā situāciju risināt, jo nekādas metodes uz manu „mākslinieci” neiedarbojas vairs, vismaz situācija nav uzlabojusies.

Diemžēl balta blūze un tajā pašā dienā paredzēta zīmēšanas stunda nav pārāk laba kombinācija, lai arī tiek lietots speciāls priekšauts zīmēšanai. Man atkal ir zvans no meitas, šoreiz nākas viņu mierināt un risināt šausmīgā-traipa-uz-blūzes problēmu, kuras dēļ man ir steidzami jāierodas skolā. Pierunāju tomēr blūzes vietā uzvilkt balto T-krekliņu no sporta tērpa maisa, kamēr izmazgātā blūze un apakškrekliņi žūst (viņa pati bija izdomājusi to mazgāt), un iztikt bez manas klātbūtnes skolā šoreiz. Globālā katastrofa ir novērsta, varu neskriet uz skolu glābt meitu.

Sestdiena – skolas diena.

Man sestdien ir brīvs, bet meitai ir skola šajā dienā – viņi atstrādā nākamās nedēļas piektdienu. Līdz ar to uz skolu un no skolas plānoju vest bērnu pati.

No rīta dodamies laukā kā parasti, tik vien, ka līdzi dodas arī mazā māsa un pēc tam es atgriežos mājās, bet skolniecei pakaļ būs jādodas 12:30 – šodien tikai 2 stundas un angļu valodas pulciņš. Rosoties pa māju saprotu, ka mazā māsa ap to laiku tieši gulēs pusdienlaiku un Evijai nāksies doties mājās vienai! Tā kā ir diena, gaišs, meitai mobilais līdzi un mājupceļš pavisam īss (max 10 min lēnā gaitā), tad zvanu savai skolniecei un saku, lai nāk mājās pati, tikai lai pēc iziešanas no skolas uzzvana man. Operācija „Mājupceļš” beidzas veiksmīgi – ir gan zvans man, ka izgājusi jau, un ir arī zvans, kad stāv pie durvīm (durvju zvans pamodinātu māsu, tāpēc zvanīja uz telefonu). Esmu lepna, protams, un ar ziņu par lielo notikumu iepazīstinu gan tēti, gan omīti. Ja nu kas, tad citreiz arī varēs atnākt pati, bet tikai tad, kad ārā gaišs.

Diemžēl jauki iesākusies diena beidzas ne tik jauki – Evija ar tēti brauc uz Vienības gatves bērnu slimnīcu atrādīt pēkšņi sāpēt sākušo ausi. Nākamās nedēļas brīvdienas automātiski pagarinās vēl par 3 dienām vismaz. Nedēļa mājās, kā minimums, jo bērns atgriežas no slimnīcas uzņemšanas nodaļas ar lapu, kurā ierakstīta diagnoze – vidusauss iekaisums, angīna .... smuks „komplektiņš”. Pilināt, dzert ... Man – viela pārdomām par slimošanas iemeslu, jo tā jau ir otrā reize nepilna mēneša laikā. Neilgi pirms tam atskanēja no meitas vairakkārt „Kā man nepatīk tā skola!”.

15.– 21. novembris – Citi svin, mēs slimojam.

Evija dzīvojas pa māju. Pirmdien LOR no mūsu doktorāta konstatē, ka Evijas stāvoklis nav uzlabojies, kļuvis tikai sliktāk, un iesaka uzsākt antibiotiku kursu. Uz manu jautājumu, kad tad atpakaļ uz skolu, sadzirdu „Es ieteiktu nesteigties...”. Vienojamies, ka pēc nedēļas nāksim atrādīties un tad izlems, ko darīt tālāk. Pēc pārdomām izlemju tomēr uzsākt antibiotiku kursu Evijai, jo jūtu, ka citādi labāk nepaliks.

Tā nu abas manas meitenes dzīvojas pa mājām ar auklīti. Man, diemžēl, jāstrādā arī piektdien, tā kā mājās būsim kopā tikai ceturtdien un brīvdienās. Kā arī visi mani plāni par izkustēšanos ārpus mājām brīvdienās, lai apskatītos izgaismoto Rīgu un ne tikai, ir „veiksmīgi” sabrukuši. Evijai iet secen arī Kāpēcīšu pasākumi – neriskēju viņu laist brīvdienās uz viktorīnu un ekskursiju, lai arī temperatūras tad, visticamākais, nebūs vairs, bet zāļu kurss vēl nav beidzies un saslimšanas iemesls arī tāds neskaidrs.

Mācību nedēļa ir ļoti īsa, tikai 3 dienas, tāpēc arī mājasdarbi manai slimniecei nav pārāk iekrājušies. Vēl jo vairāk, trešdien stundas nekādas tikpat kā nenotiek un mājasdarbus neuzdod. Tā kā jāpilda tikai pirmdienas un otrdienas mājasdarbi. Bet pat tas notiek ar lielu piespiešanu un skandalēšanu, gan piedraudēšanu, ka nepildot mājasdarbus nevarēs skatīties filmu vai nodarboties ar citām lietām. Mājasdarbi tiek pildīti steigā, nerūpīgi, neuzmanīgi. Kā bērnam, kuram pietiek pacietības zīmēt, taisīt rokdarbus, lipināt plastilīna figūras, ir tik ļoti grūti koncentrēties mācībām? Tas man nav saprotams. Ceturtdien viņa visu pēcpusdienu un vakaru ķimerējās ar bumbulīšu veidošanu no dzijas, pēc tam vēl lellīti sašuva. Tajā pat laikā izpildīt 2 lapas matemātikas darba burtnīcā ... reizes 5 sūtīju atpakaļ labot kļūdas, neuzmanības lielākoties.

22. – 28. novembris – Ekhhh, tomēr uz skolu nāksies iet

Ir atkal pirmdiena un Evijai atkal ir vizīte pie LOR. Meitas seja savelkas drūmā grimasē, kad daktere atļauj doties uz skolu. „Tikai ne to!”. Vienīgais mierinājums, ka uz skolu tikai no ceturtdienas, toties iemīļotais baseins iekļauts nevēlamo nodarbju sarakstā līdz pat decembra vidum. Kārtējā vilšanās, bērnam. Man tieši otrādi – mierīgi vakari visas nedēļas garumā, bez vēlajiem baseina vakariem.

Otrdien es dodos uz skolu no rīta, lai noskaidrotu, vai neko neesam iekavējušas, un aprunātos ar skolotāju. Gaidot, kamēr viņa atnāks, noklausos interesantu strīdu starp Evijas klasesbiedriem – viens no viņiem sirsnīgi aizstāv ideju, ka Ziemassvētku vecītis EKSISTĒ, otrs, savukārt, tikpat sparīgi argumentē, ka nav ne vecīša, ne Lieldienu zaķa, ne Zobu fejas. To visu darot vecāki. Interesanti, kā mans bērns reaģētu šajā diskusijā un kurā pusē nostātos? Pagaidām jau šķiet tam visam vēl tic vai vismaz izliekas ticam. Negribas, lai realitātes atklāšana viņā sagrautu kaut ko, jo ticēt taču ir tik jauki un mīļi. Es pat teiktu, ka tas ir pat lietderīgi – mums dzīvē tomēr ir maz jauku notikumu, lietu. Katrs tāds mazs brīnums rada prieku un pozitīvas emocijas.

Pirmā skolas diena pēc slimošanas pārsteidz ar kārtīgu sniega kārtu. Pat es piekrītu, ka meitas vakar ieteiktais ģērbšanās variants būs tas piemērotākais ceļam uz skolu – svārkus ielikt somā, bet kājās uzvilkt kombinezona bikses. Skolā pēc tam pārvilkt svārkus. Es gan vakar gribēju ieteikt vilkt parastās skolas bikses un ar tām pašām staigāt pa skolu, bet bērns ar asarām acīs centās apgalvot, ka tad viņa neizskatīšoties pēc meitenes un ka visas klases meitenes staigājot svārkos. Tobrīd atlikām galējo lēmumu uz rītu. Uhhh, jūtu, ka nevarēšu vairs turpmāk tā vienpersonīgi meitas garderobes papildinājumus iegādāties, nāksies konsultēties.

Nedēļa sanāk mazliet saraustīta, jo skola tikai no ceturtdienas un jau atkal brīvdienas klāt. Līdz ar to pat man visas dienas kā vietām sajukušas un nevaru pierast, ka atkal katru vakaru mājasdarbi jāpārbauda. Rezultātā ceturtdien uzdotais matemātikas mājasdarbs tiek izpildīts tikai piektdien, jau pēc nākamās matemātikas stundas. Evija bija aizmirsusi, ka tas jāpilda, es nenokontrolēju. Bet pirms tam vēl viens nepatīkams notikums – uz ceturtdienas mājturības stundu Evija nav ielikusi somā neko no prasītā. Par to es uzzinu tikai tad, kad viņa man raudot zvana no skolas pirms stundu sākuma, kad es esmu ceļā uz darbu. Cenšos mierināt un pierunāt, lai palūdz kādu padalīties ar vajadzīgajiem materiāliem (vati, dziju). Beigās jau viss ir labi un darbiņš tiek uztaisīts pateicoties solabiedra dāsnumam, bet nu man un bērnam mācība par to, ka skolas soma jākrāmē rūpīgāk un man tomēr jāatceras pasekot tam līdzi.

Sestdien turpinām mājasdarbu pildīšanu, kas iekavēti pa slimošanas laiku – dabas un sociālajās zinībās, ētikā. Kā arī Evija veido dabas zinībām upes maketu. No rīta top mūsu Adventes vainags, bet pēcpusdienā izejam visas trīs ārā pabaudīt jauko saulīti un sniegu. Pēc jaukas pastaigas seko ne tik jauks strīds – kārtējās problēmas ar mantu nolikšanu vietā. Kā rezultātā uz miskasti aizceļo Evijas uzlīmju albūmi (nejaukā mamma!), kuri no grīdas nekādi nevēlējās atgriezties atpakaļ plauktā, bet bērnam ir asaru plūdi un kaudze kārtējo izmisīgo solījumu, lai tik albūmus atstātu viņai.

Bet šoreiz mamma ir stingra un nelīdz nekas, sods tiek papildināts vēl arī ar aizliegumu skatīties sestdienas vakara bērnu filmu. No bērnistabas atskan skaļa raudāšana, kas gan pēc kāda laika norimst. Kad dodos palūkoties, kas tur notiek, atrodu bērnu sēžam pie mājasdarbiem!!! Kaut kas nebijis. Atlikusī dienas daļa paiet pat ļoti mierīgi, bērns, emocijas izlādējusi, staro kā saulīte un ir pati laipnība. Man pat tiek sagatavota oriģināli noformēta vakariņu sviestmaize ar desertu. Vai tiešām vajadzīga tāda emociju vētra, lai pēc tam viss noritētu normālā ritmā?

Cik ilgs laiks nepieciešams, lai dienasgrāmatā drukātiem burtiem ierakstītu stundu sarakstu vienai nedēļai? 15 min? Neuzminējāt! Evija sāka to darīt svētdien no rīta un pabeidza tikai ap sešiem vakarā. Pa vidu paspēja visu – noskatīties rīta filmu, paspēlēties, padziedāt un padejot, saraudināt pāris reizes mazo māsu, paēst pusdienas, noskatīties „Gredzenu pavēlnieka” sēriju un īsi pirms vakariņām tad beidzot pabeigt rakstīt, izlabot garumzīmes un pazudušos vai nepariezos burtus. Beigās jau nācās stāstīt, ka Ziemassvētku vecīša rūķi nudien nebūs apmierināti ar šādi aizpildītu dienasgrāmatu – burti lēkā kur nu kurais, „ausis” katrā stūrī, kaut kur 2 rozā pleķi uzradušies. Bērns pavisam nav ieinteresēts kaut ko izdarīt smuki un kārtīgi – ka tikai būtu izdarīts un mamma nepiesietos vairāk. Jūtos kā papagailis visu dienu atkārtojot „Vai tu jau sarakstīji dienasgrāmatu? Ej rakstīt dienasgrāmatu!”, kad kārtējo reizi meita nomaldījusies nedarbos klīst.

29. un 30. novembris – „Pirmdien Jānītim sāpēja ....”

Pirmdien Jānītim (Evijai) sāpēja kāja.
Vai, vai, vai, vai, vai, vai,
sāpēja kāja.
Vai, vai, vai, vai, vai, vai,
sāpēja kāja.

Svētdien vakarā Evija diezgan nejauki nobrāza pēdai virspusi. Tik aktīvi ņēma žurnālu kaudzi no plaukta ārā, ka izņēma ar visu nenostiprināto plauktu, kurš, Mērfijs nesnauž, trāpīja viņai pa kāju. Uzlīmējām plāksteri un it kā viss kārtībā. No rīta kāja sāpēja jau tik ļoti, ka paiet varēja tikai klibojot (brīžos, kad mamma skatās), lai gan vizuāli nekas vairāk kā tikai neliela skramba pus centimetra diametrā. Pus pa jokam piedāvāju doties uz slimnīcu – gatava braucēja. Protams, dejošanas pulciņa nodarbības skolā arī netika apmeklētas šī paša iemesla dēļ – „Mammu, man sāp vēl, kad es uz pirkstgala nostājos. Bet dejošanā būs jādejo uz pirkstgaliem...”. Kāds gan bija mans pārsteigums, kad ierodoties mājās pēc darba, izdzirdēju skanam mūziku un ieraudzīju dejojošu „cietušo personu”. „Mamm, bet es taču tā uuuuuzzzzmanīgi dejoju....” un .... bērns atsāka klibot. Ej nu tagad saproti, kā bija patiesībā. Vēl jo vairāk – kad bērnam nākamreiz ticēt un kad nē, ja atkal būs kārtējais „Māmmm, man ļoti, ļoti, ļoti sāp!” Diemžēl aktiermākslas talantam ir arī negatīvās sekas.

Otrdien pieklibošanas nodarbes tiek turpinātas. Jau sāku šaubīties, varbūt tiešām pie ārsta aizvest? No rīta uz skolu ceļo upes makets – mājas darbs dabas zinībās. Pirmais tāds mājās taisīts veidojums kādai no stundām skolā. Paskats jau ne pārāk, bet nu šoreiz tas bija Evijas pašas darbs, es tikai nopirku baltos „mālus” un palīdzēju izdomā, kur to visu veidot. Tad jau redzēs, kāds būs vērtējums.

Dienasgrāmatā ielīmēta zīmīte par dejošanu – nepieciešamas zeķes un pastalas. Zeķes pasūtīs kopīgi, tāpēc jāsamaksā 6.50 Ls par šo „prieku”. No rīta par to atceros un par laimi makā tik daudz naudas vēl izdodas sagrabināt (bankas karšu ēras sekas – vienmēr trūkst skaidras naudas). Pa ceļam uz skolu atceros, ka otrdienās Evija ir vēl arī keramikas pulciņš, bet neviena lieka lata makā vairs nav. Nākas mainīt plānus – par zeķēm maksās rīt. Vakarā Evija atdod man atlikumu un pastāsta, ka 1 latu aizdevusi vienai meitenītei, kurai nav bijis naudiņas keramikai, jo aizmirsusi vecākiem atgādināt ... nu, nu... nākas paskaidrot meitai, ka nekādas aizdošanas nebūs. Lats, tomēr, nav pāris santīmu. Sarunājam, ka vairāk tādas lietas nebūs. Hmm, atpakaļ atgrieztajā naudas summā trūkst vēl viena lata – izrādās, ka bērns samaksājis par keramiku uzreiz par 2 nodarbībām. Nu labi.

Vakarā ciemojas tētis un seko nopietna saruna ar Eviju par uzvedību, mācībām un sekām, kas būs, ja atkal būs problēmas. Ehhhh, nu ļoti grūti tagad pirmssvētku laikā bērnam atcelt kādu pasākumu vai, piemēram, šogad neizsniegt Adventes kalendāru. No otras puses – kā lai panāk, ka bērns attiecas pret mācībām, darbiņiem un saviem solījumiem ar lielāku atbildības sajūtu? Jo no tā cieš viņa pati un visi mēs pārējie, arī auklīte un mazā māsa. Smags uzdevums. Varbūt jāgaida kārtējais attīstības „lēciens”? Zinu, ka bērnudārzā janvārī/februārī ar bērniem tāds parasti bija – kaut kā „pārslēdzās” uz tādu uzvedības modeli, kāds atbilst nākamajai vecuma grupai, kļuva pieaugušāki.

Bet nu šobrīd ... novembris beidzas, klāt gada tumšākais un reizē arī gaišākais laiks – Ziemassvētku gaidīšanas laiks, Advente. Sveces, skuju un piparkūku smarža...

Apspriežam rakstu šeit

10	Опубликовано: пятница, 10 декабря 2010 Количество просмотров: 5054

© Запрещено использование материалов, опубликованных на KKM.LV, на других интернет-порталах и в средствах массовой информации, а также распространять, переводить, копировать, репродуцировать или использовать материалы KKM.LV иным способом без письменного разрешения администрации