Lynx, Jekaterina Levina, sertificēta zīdīšanas konsultante

Palielināt Закрыть

Daudzām māmiņām liekas, ka pedagoģiskais piebarojums ir moderna parādība, kas radusies pavisam nesen. Īstenībā, kā jau viss jaunais, tas ir labi aizmirstais vecais. Vai jūs varat iedomāties, ka laikā, kad nebija nekādas mūsdienu tehnikas, mūsu vecvecvecmāmiņas katru dienu vairākas reizes dienā taisīja mūsu vecmāmiņām un vectētiņiem dārzeņu biezeņus? Es nevaru. Ir svarīgi atzīmēt, ka tajā laikā mazulis saņēma tikai mātes pienu, sliktākajā gadījumā - pienu no barotājas, un noteikti jau ne maisījumu no pudeles, un pienu viņš turpināja saņemt arī piebarojuma sākotnējos posmos. Pedagoģiskā piebarojuma pamatuzdevums nav pabarot mazuli, bet tikai iemācīt viņam, kā pareizi ir jāēd nākotnē.

Dažas priekšrocības

Katra māmiņa var atrast pedagoģiskajā piebarojumā savas priekšrocības un nianses, es šeit uzskaitīšu tikai tās, kas, manuprāt, ir svarīgas vairākumam māmiņu. Es formulēju atziņas šajā rakstā, balstoties uz savu pieredzi. Man ir ar ko salīdzināt: savu vecāko bērnu es piebaroju no 5 mēnešu vecuma pēc mūsu pediatra piedāvātās shēmas.

1. Laiks – ir tas, kas tik bieži jaunajai māmiņai pietrūkst. Pedagoģiskais piebarojums palīdz to ietaupīt, jo atkrīt nepieciešamība mizot-griezt-vārīt-smalcināt vairākas reizes dienā.

2. Nauda. Piemēram, jūs ejat ciemos vai dodaties ceļojumā. Ko parasti ņem līdzi šādos gadījumos? Pareizi, burciņu krājumus N latu kopējā vērtībā.

3. Nervi. Cik bieži es dzirdu no paziņām: „Viņš ēd tikai biezeni, bet visus gabaliņus tik spļauj laukā.”. Un cik daudz nervu viņas pēc tam tērē, lai labotu pašas savas kļūdas, kuras pedagoģiskā piebarojuma gadījumā pieļaut ir krietni sarežģītāk.

4. Disciplīna. Ar piebarojuma sākšanu man nācās pārskatīt savas ēšanas režīms. Jo pirms tam, kā jau daudzas citas jaunās mammas, es pilnvērtīgi ēdu 1-2 reizes dienā, pārējā laikā vienkārši kaut ko uzkožot, turklāt izvēloties ne tos veselīgākos produktus.

Trīs mazbērnu vecmāmiņa:
«Es esmu visām rokām PAR pedagoģisko piebarojumu. Es redzu starpību starp vecāko mazdēlu, kas ēda biezeņus, un tagad viņā ēdienu neiedabūt, un vidējo mazdēlu, kurš savos 3 gados saprot, kad viņš grib ēst, ko viņš grib ēst un cik daudz viņš grib ēst. Viņš izturas pret ēšanu apzināti. Pedagoģiskajā piebarojumā tieši bērns izlemj, cik viņam pagaršot ēdienu, nevis mamma noliek sev par mērķi iebāzt mazulim veselu šķīvi ar tieši šo un nekādu citu ēdienu. Pedagoģiskais piebarojums nav tikai attieksme pret ēdienu, tā ir attieksme pret dzīvi. Pārdomāta un apzināta, ar savu vajadzību saprašanu un prasmi tās apmierināt.»

Gatavība numur viens

Pirmais nosacījums piebarojuma uzsākšanai: jūsu mazulim jābūt ne mazāk kā 6 mēnešus vecam. Daudzi speciālisti izšķir tik svarīgu iemaņu kā prasme sēdēt, bet, piemēram, mans vecākais dēls sāka sēdēt pēc 10 mēnešiem, kad vairākums mazuļu jau pamatīgi iztukšo mammas šķīvi. Vēl viena būtiska iemaņa, kas vajadzīga mazulim, – prasme griezties prom no piedāvātā ēdiena. To parasti var paveikt visi bērni, kas patstāvīgi tur galvu.

Otrais nosacījums, par ko var dzirdēt runājam visapkārt, – Ēšanas interese, , tā ir Interese, ar lielo „I” burtu. Bieži mammas baidās palaist garām momentu, kad mazulis patiešām sāk interesēties par ēdienu. It sevišķi tāpēc, ka drudžaini mēģina norīt pāris sviestmaizes un atlikušo vakardienas putru, kamēr mazulis guļ vai ir pievērsies rotaļlietām. Tāda situācija nav pareiza no paša gala, tāpēc, ka intereses izrādīšanai mazulim ir nepieciešams sākot ar aptuveni 3 mēnešu vecumu vairākas reizes dienā uzmanīgi vērot, kā māmiņa nesteidzoties apēd ar mīlestību pagatavotu ēdienu.
Ēšanas intereses izpaušana ir individuāla katram mazulim un, manuprāt, ir ļoti atkarīga no rakstura un temperamenta: kāds aktīvi sniedzas pēc mammas šķīvja, sagraujot visu savā ceļā; kāds aicinoši kliedz un vicina rokas, redzot katru mammas mēģinājumu aiznest līdz mutei kārtējo karoti ar zupu; kāds samērā mierīgi, bet ļoti uzmanīgi skatās māmiņai mutē un kā noburts vēro katru viņas rokas kustību.

Trīs mazbērnu vecmāmiņa:
«Ir brīnumjauki novērot, kā mana trešā mazmeita pakāpeniski sāk interesēties par notiekošo pie galda. Skatīties, kā no dienas dienā aizvien ieinteresētāk deg actiņas, rociņas stiepjas pēc mammas karotes, āķīgi pirkstiņi izrauj maizes gabaliņu... Tik daudz intereses, tik daudz vēlmes uzzināt ko jaunu! Skatos un paliek žēl meitas un vecākā mazdēla, kuri tika likti faktu priekšā – šim jānokļūst mutē un jātiek norītam. Priekš viņiem ēdiens izpeldēja no nekurienes un neizraisīja nekādu interesi – ja vajag, tad vajag. Ar pedagoģisko piebarojumu nemaz tā nav – bērns visu aptausta, visu novēro un pats nonāk līdz vēlmei pagaršot kaut ko kopā ar mammu.»

Mikrodeva – cik un kad?

Mikrodeva ir ēdiena gabaliņš, kas ietilpst (paslēpjas) starp māmiņas pirkstu spilventiņiem, piemēram, 3 rīsu graudiņi, zirnītis vai pēc izmēra tam atbilstošs gaļas gabaliņš.
Attiecībā uz šķidriem produktiem var runāt par dažiem pilieniem, ja tas, piemēram, ir buljons, vai arī neliels daudzums uz karotes galiņa, ja tas ir jogurts. Šķidrumu visvienkāršāk ir iedot tādā veidā, lai mazais aplaizītu iemērktu karoti, – kā reiz tie paši vajadzīgie pilieni arī sanāks..
Centīšos izstāstīt, kā tas izskatās praksē, jo teorētiskus rakstus viegli var atrast internetā un žurnālos, kas domāti vecākiem.
Tātad, stunda X ir situsi, jūs esat izlēmusi, ka mazulis jau ir gatavs, un jūsu acuraugs beidzot no jums izlūdzās normālu „cilvēku” ēdienu.

Sāksim ar brokastīm. Jūs klājat galdu tā, kā esat pieradusi to darīt. Teiksim, uz galda ir krūze tējas, šķīvis biezputras (ar augļiem vai ievārījumu), sviestmaize ar sieru. Papildus uz galda ir jāuzliek glāzīte ar nelielu ūdens daudzumu un salvetes, lai noslaucītu mazuli, ja viņš izlems pirmos gabaliņus izspļaut. Tad jūs ņemat jauno pētnieku sev klēpī tā, lai viņš nevarētu aizsniegt galdu bez jūsu palīdzības, un sākat brokastot. Parādoties pirmajām intereses pazīmēm, jūs dodat mazulim to, ko viņš prasa: pa vienai mikrodevai biezputras, siera, maizes, augļu. Pirmajās dienās labāk dot pa vienai mikrodevai no katra produkta, lai laicīgi pamanītu pārtikas alerģijas pazīmes.

Pēc dažām dienām mikrodevu daudzumu var palielināt, piedāvājot mazulim pa 3-4 mikrodevām no katra produkta katrā ēdienreizē. Tāda veidā nākamajos pāris mēnešos mazulis 3-4 reizes dienā saņem 9-12 dažādu produktu mikrodevas. Vienlaicīgi mazulis turpina saņemt māmiņas pienu neierobežotā daudzumā, sevišķi, lai uzdzertu to virsū saņemtām „delikatesēm”, jo tieši mammas piens satur fermentus, kas nepieciešami pieaugušo ēdiena sagremošanai

Pēc 4-8 nedēļām (atkarībā no piebarojuma sākšanas laika un intensitātes), var vairs neierobežot mazuļa apēsto produktu daudzumu. T.i. 3-4 mikrodevu vietā var piedāvāt mazulim tik, cik viņš pats vēlas. Protams, pievienojot jaunus produktus, vēlams ievērot piesardzību, bet tiek paredzēts, ka 2 mēnešu laikā mazulis paspēj pagaršot praktiski visus produktus, ko mēdz ēst Jūsu ģimenē. Saprotams, ja šie divi mēneši ir bijuši februāris un marts, mazulis diez vai būs paspējis pagaršot svaigas ogas, tāpēc nevajadzētu viņam ļaut pirmajā dienā apēst visu melleņu spainīti, kas atnests no tirgus.

Vēl viens svarīgs noteikums – nedrīkst spēlēties ar ēdienu! Ēdiens nav rotaļlieta, tāpēc, ja māmiņa pamana, ka mazulis tā vietā, lai ēstu, sāk mest burkānu gabaliņus zemē, labāk uz kādu laiku palaist viņu uz grīdas un ļaut paspēlēties ar rotaļlietām vai vismaz atbīdīt viņu no galda. Te arī ir jāpiemin noteikums, ka tieši māmiņa izlemj, kad, ko un cik daudz ķipars apēd. Viņš saņem ēdienu no mātes rokām, nevis ņem to pats no galda.

Mazulim, kas jau labi sēž, var dot pašam savu šķīvi ar dārzeņu, augļu vai cita ēdiena gabaliņiem, kurus ir ērti ņemt ar rokām. Tieši šajā brīdī beidzot var noderēt barošanas krēsliņš, lai gan daudzas māmiņas iztiek arī bez tā. Tāpat no pirmajām piebarojuma uzsākšanas nedēļām ķiparam var dot sausiņus un baranciņas vai kaut ko tamlīdzīgu – visu, ko ir ērti grauzt un apsūkāt, turot rociņās.

Kad tad viņš beidzot sāks normāli ēst?

Šis ir viens no visizplatītākajiem jautājumiem, ko uzdod jaunās mammas, kas šādā veidā piebaro savu bērnu. Teikšu godīgi, es pati uzdevu sev šo jautājumu. Sevišķi, kad atcerējos, kā mans vecākais bērns gada vecumā brokastīs ēda putru, pusdienās zupu un biezeni, un vakariņās biezpienu ar kefīru.

Tad, lūk, bērnam, kas tiek barots ar krūts pienu, pilnīgi normāli līdz gadam un pat ilgāk pārtikt pamatā no mammas piena, bet pārējos produktus tikai nogaršot. Tas it sevišķi izglāba mūs braucienos, kad dēls saņēma tikai krūts pienu un minimālu piebarojumu, bet es biju mierīga, ka viņš neapēdīs neko bīstamu.

Visbiežāk mazuļi sāk ēst vairāk, kad mamma palielina savas prombūtnes laiku, piemēram, atgriežas darbā vai mācībās. Daži bērni no sākuma var „niķoties” un pat atteikties ēst bez mammas, sagaidot viņas atgriešanos, bet pēc tam parasti pierod un sāk priecēt vecmāmiņas un citus radiniekus ar apēstā ēdiena daudzumu. Vienlaicīgi tajās dienās, kad mamma ir mājās, mazie var spītīgi pieprasīt krūti un atteikties ēst pat mīļākās tvaicētās kotletītes, kuras gādīgā vecmāmiņa lielos daudzumos pagatavojusi dienu iepriekš.

Tāpēc, dārgās māmiņas, nebaidieties uzticēties sev un savam mazulim, un lai jums laba ēstgriba!

---

Klotiljda:

Pateicoties pedagoģiskajam piebarojumam bērnam bija lieliska ēstgriba, viņš dzīvi interesējās par vecāku šķīvju saturu. Reizēm pat pārsteidza, kur viņā tik daudz lien un vai viņam vispār kādreiz rodas sāta sajūta... Radinieki brīnījās par mūsu bērna mūžīgo „badīgumu”, jo viņš visu laiku „ganījās” ēdamgalda rajonā un, tiklīdz tur kas parādījās, sita ar plaukstām pa galdu, pieprasot kaut ko piešķirt arī viņam. Deviņu mēnešu vecumā notika kārtējais augšanas lēciens, bērns izstiepās, palika mazāk krociņu un pazuda vēderiņš. Pat it kā vairāk ribiņas kļuva redzamas. Te arī pie mums ierāpās mīļākais mammas „tarakāns”, ka bērns ēd nepietiekami. Sakrita ar kārtējo krīzi un karāšanos uz krūts ik pa stundai gan dienā, gan naktī, ar māmiņu apspriešanos „Pļāpiņā” par nepieciešamību ieviest režīmu. Te vēl arī vecmāmiņa piesteidzās ar padomu no paziņas, kura arī ir tāda paša vecuma zīdainīša vecmamma: dot uz nakti putriņas, tad, lūk, bērns guļot mierīgi un varot nogulēt teju visu nakti. Sāku mēģināt veidot tādu barošanas reižu režīmu, kad devu mazajam pieaugušo ēdienu; norūpējos par visdažādāko ēdienu pagatavošanu no dārzeņiem, augļiem un putrām. Spaidīju visu ar dakšu un devu no karotes, cerībā, ka apēdīs vairāk. Bērnam ēdiens ar varu nemaz nepatika, kā arī tā struktūra: ēdienreižu laikā ēdiens tika spļauts laukā vai arī no tā pūta burbuļus. Visapkārt viss bija pārklāts ar ēdienu: bērna drēbes, grīda, galds, mamma. Tas viss jau sāka izvest mani ārā no pacietības. Kā tad – es centos, gatavoju, bet viņš visu uz grīdas!!! Bērns pilnībā zaudēja interesi par ēdienu un vairs nepiegāja pie galda pieaugušo ēdienreižu laikā. Intereses pēc nosvērāmies - šīs nedēļas laikā esam zaudējuši 200 gramus. Eksperimenti ar ēdienu pirms miega arī panākumiem nav vainagojušies – bērns sāka gulēt aizvien sliktāk: dīdījās un stenēja viscaur nakti, vecāki neizgulējās.
Es sapratu savu kļūdu un nolēmu ar muļķīgiem eksperimentiem vairāk nenodarboties. Sākam visu no gala – ņemam pie kopējā galda, sēdinām māmiņai klēpī un ēdām, gardi čāpstinot.

Jāatzīmē, ka pedagoģiskais piebarojums palīdzēja tikt galā ar kaitīgo ieradumu ēst pie televizora. Pamanījām, ka pie ieslēgtā televizora bērnam ēdiens nav prātā – mēs kā zombiji skatāmies uz ekrānu un pavirzām malā vecāku rokas ar mikrodevām, proti, liecieties mierā, netraucējiet skatīties filmu, jā! Tagad nekāda televizora ēšanas laikā – tagad kaut kas viens: vai nu māmiņas mīļākais seriāls un Petjas dievinātā reklāma, vai nu pusdienas/ vakariņas.

---

naomica: - Mūsu pedagoģiskā piebarojuma pieredze

Vēl pirms grūtniecības un pirmā bērna piedzimšanas piebarojums un mazuļa barošana tieši ar bērnu ēdienu man likās kaut kas sarežģīts (visi tie mērījumi pa gramiem, mililitriem + blenderis (kura nav bijis mājās un bija plānots pirkt super-kruto), plus tam visam stāsti par alerģiskiem produktiem, no kuriem jāuzmanās) – domas par to mani drusku satrauca. Palasot KKM rakstu un nolemjot, ka mēs sekosim pedagoģiskā piebarojuma noteikumiem, mēs atlikām piebarojuma ieviešanu līdz 6 mēn. Protams, pirms tam bija priekšlikumi sākt ātrāk praktiski no katras paziņas – no 3-4 mēnešiem ar dažādiem biezeņiem un sulām. Mēs cītīgi noturējām pozīciju, lai gan, godīgi sakot, man jau gribējās ātrāk sākt barot. Pacietīgi gaidīju interesi (lai gan īpaši nesapratu, kādai tai jābūt). Jā – ēdām kopā, pat ķircināju, spēlējāmies ar karotēm, respektīvi, gaidījām interesi. Atzīmējām pusgada jubileju – it kā uz ēdienu skatās, seko. Kādreiz ēdu ābolu – mazule pastiepa rociņas, es piedāvāju nolaizīt, un meita saķēra, piesūcās un tik vienkārši atpakaļ vairs neatdeva. Tajā brīdī es izlēmu, ka varam pa druskai jau sākt. Atzīstos, baidījos, ka aizrīsies. Bet bērns normāli košļāja, tiesa, ilgi, un rija nost.

Sākām mēs ar rīsu graudiņiem – pa 2-3 gabaliņiem, burkāniem, kartupeļiem – gabaliņos. Apmēram 3 nedēļas nesteidzos palielināt gabaliņus. Pakāpeniski tika galā ar lielākām mikrodeviņām. Ēdām mēs visu, ko ēdam paši, protams, bez aizraušanās ar asām mērcēm, ceptiem-taukainiem ēdieniem – respektīvi, ar veselīgu pieeju ēdienkartei. Tagad mums ir 10,5 mēneši un ēdam mēs labi, ēdam visu. Par izbrīnu un neizpratni no ārstu (vismaz no mūsu ģimenes ārsta puses), paziņu un radinieku puses nemaz nerunāšu. Galvenais, būt pārliecinātai par savām pareizajām darbībām.

Pie visām pozitīvajām atsauksmēm par pedagoģisko piebarojumu vēlreiz apstiprināšu – tas ir viegli māmiņai. Netiek tērēts laiks īpašu bērnu ēdienu pagatavošanai, visi produkti ar mammas piena palīdzību tiek labi sagremoti (bez alerģijām un vēdera problēmām). Bērni lieliski iemācās košļāt, bet tas nākotnē palīdzēs labi sagremot cieto ēdienu. Un apetīte bērniem – lieliska!

18	Опубликовано: четверг, 18 ноября 2010 Количество просмотров: 9665

© Запрещено использование материалов, опубликованных на KKM.LV, на других интернет-порталах и в средствах массовой информации, а также распространять, переводить, копировать, репродуцировать или использовать материалы KKM.LV иным способом без письменного разрешения администрации