Krizdole

Oktobris – Brīvlaiki īstie un neīstie

5. oktobris – Papildus „brīvlaiks”

Mums mājās ir pirmklasniece-slimniece. Pēcpusdienā atskan zvans, mans bērns satraukti stāsta, ka viņai sāpot galva un esot temperatūra, vai nevarot viņai ātrāk pakaļ atnākt.

Tā....sākas...

Vakarā mani sagaida mājās bērns ar gandrīz 40 grādu temperatūru, sāpošu galvu un acīm. Tomēr iedodu zāles, jo šoreiz neizskatās labi tas viss (parasti gan augstas temperatūras panes labi un lielākoties iztiekam bez zālēm). Tas viss turpinās vēl vairāk kā nedēļu – temperatūra pamazām krītas, daktere „neko nopietnu” neatrod – vīruss vienkāršais. Uz skolu nelaižu, jo temperatūra pa brīvdienām atkal uzlec nedaudz augšā. Evija dzīvojas pa māju kopā ar auklīti un mazo māsu. Lai dzīve neliktos pārāk salda, cītīgi sekoju līdzi mājasdarbiem (kāda laime, ka skolotāja inboxā tos katru vakaru izliek) un lieku pildīt savai slimniecei, kad temperatūra jau gandrīz pazudusi un enerģija atgriezusies. Pārējais laiks lielākoties tiek tērēts multeņu vērošanai. Kad tās aukle vairs neiztur un liek izslēgt, tad ir citas aktivitātes - rosīšanās pa savu istabu (kaut ko griezt, zīmēt, līmēt), dejošana „publikas”, t.i., māsas un aukles priekšā, spēlēšanās ar māsu.

Vēl arī Evijai tiek visādi gardumi visas veseļošanās nedēļas garumā, lai palutinātu manu slimniecīti. Tā rezultātā mājās parādās „24h publiskās pieejas” konfekšu trauks – līdz šim konfektes atklāti atstātas nekur netika, izsniedzu limitēti, jo tomēr svara problēmas bērnam. Bet slimošanas laikā, lai aukle visu savu naudu neiztērētu saldumos Evijai (nu patīk viņai šausmīgi lutināt), nākas pirkt arī man pašai saldumus slimnieces iepriecināšanai. Paskatīsimies, ar ko tas beigsies. Pirmais trauks iztukšojas dienas laikā, otrs iet mazliet ilgāk. Vai pēc slimošanas trauks pazudīs vai paliks, to izlemšu vēlāk.

13.oktobris – laiks uz skolu doties

Rīt daktere ir atļāvusi doties uz skolu. Šodien arī atļauju doties ārā pastaigāties kopā ar auklīti un mazo māsu. Temperatūras vairs nav. Iemesls slimošanai tā arī nav noskaidrots. Iespējams, ka tiešām vīruss, iespējams, ka pārslodze vai arī abi kopā – nespēja pretoties vīrusam, šoreiz.

Atstāju no rīta projām ejot mājasdarbu sarakstu, kuri jāizpilda pa dienu un vēl papildus burtnīcā burtiņus un vārdus parakstīt. Protams, daļa tiek izdarīta, bet pārējais ... un vēl paspēj uzrīkot skandālu auklei – nemācīšos, nelabošu kļūdu, negribu.

Toties vakarā, kā par brīnumu, klausa un dara visu ko lieku – cītīgi saraksta stundas dienasgrāmatā šai nedēļai, izpilda latviešu valodas un matemātikas mājasdarbus. Iespējams, tās ir sekas tam, ka izkašķējusies jau pa dienu, bet var būt arī tas, ka ciemos iegriezies tētis un tas tomēr ir stimuls visu izdarīt ātrāk, lai varētu pavadīt pēc tam laiku kopā ar viņu.

Rīt mājturība un tehnoloģijas(brrr, nosaukumu izdomājuši). Labi, ka es jau laicīgi izlasīju nepieciešamo materiālu sarakstu pirmajam pusgadam (pirmajās dienās tādus ielīmēja dienasgrāmatā gan šim priekšmetam, gan vizuālajai mākslai) un jau laicīgi sakaltējām rudens lapas – tās rīt jāņem līdzi. Piekrāmējam pilnu kastīti uz skolu līdz. Interesanti, kas no tā visa taps?

Beidzot soma sakrāmēta. Rīt atkal uz skolu. Par laimi, tikai mazliet ilgāk par nedēļu, jo pēc tam atkal brīvs. Tad gan tas būs īstais brīvlaiks.

Kāda laime, ka mājās ir auklīte, un man nav jādomā, ko darīt ar bērnu veselu nedēļu. Citur ir dienas nometnes brīvlaikos, arī Džimbas drošības skoliņa piedāvājumu atsūtījusi, ka var nedēļu pie viņiem doties. Bet Evija tur bija jau vasarā uz nedēļu, viņu dienas nometnē tepat Rīgā pie Māras dīķa. Šoreiz vienkārši padzīvosies pa mājām (braukt pie omītes uz Jēkabpili meita atteicās, labprāt brauktu pie tēta, bet tētis pa dienu strādā, tā kā tas atkrīt). Dažreiz 6 gadu starpība starp bērniem ir visai izdevīga.

Zobkritis un zobu feja Rudenī krīt lapas, pirmklasniekiem krīt laukā piena zobi. Arī Evija nav izņēmums un šomēnes jau otrais zobs aizceļo pie zobu fejas, kura par piemiņu atstāj vietā latiņu. Vienu rītu pēc zoba izkrišanas bērnam bija pārdzīvojums, ka zobu feja nav bijusi vēl (mamma aizmirsa par to). Nācās mierināt, ka zobu feja bija aizņemta ļoti, gan jau nākamajā naktī atlidos.

Smagi jau, protams, mammai skatīties, kā mutē veidojas tukšumi viens pēc otra un bildēs smaids bērnam tāds ne pārāk izskatās, pat mazliet smieklīgs. Izaugs jau vietā, pat maliņas jau redzamas, tikai jāpagaida. Visi tam iet cauri, bet nu kad tas notiek ar Tavu bērnu, tad „viss ir nopietnāk un savādāk”.

18.-24.oktobris – Pirmsbrīvlaika nedēļa

Evija tikai tikko kā atgriezusies pēc slimošanas skolā, bet jau nākamnedēļ atkal ir brīvs. Šoreiz gan tas ir oficiālais skolas brīvlaiks, pirmais.

Meitas plāni pēkšņi mainījušies un tiek izteikta vēlme doties pie omītes palīgā lapas kast. Nākas steidzami saplānot aizvešanu/atvešanu, jo pati šoreiz neesmu noskaņota mērot 4x140 km nedēļas laikā. Par laimi, opītis ir ar mieru gan atbraukt pakaļ uz Rīgu, gan pēc tam atvest atpakaļ.

Ceturtdienas rītā pavadu meitu uz skolu un šoreiz aizvedu līdz klasei. No skolas laukā dodos jau pavisam bēdīgā noskaņojumā – gan lasīšanā problēmas Evijai, gan rēķināšanā, gan rakstīšanā. To visu uzzinu no skolotājas, pie kuras pieeju pajautāt pavisam citu jautājumu. Esot jau grasījusies man zīmīti rakstīt.

Jā, ar lasīšanu ir pasmagi. Vēl joprojām burto, tik pamazām sāk kopumā visu vārdu lasīt vienā piegājienā. Man nekādi neizdodas izkārtot kopīgos lasīšanas vakarus – kamēr tiekam galā ar mājasdarbiem, somas krāmēšanu, mazās māsas vajadzībām, mammas vakariņošanu, tikmēr jau ir laiks likt jaunāko atvasi gulēt un pēc tam jau ir pārāk vēls, lai vēl lasītu (nedomāju, ka būtu prātīgi likt pirmklasniekam iet gulēt 23, lai tikai stundiņu pirms tam palasītu). Tad nu viss paliek tādā pašplūsmā, jo arī brīvdienās laiks palasīt īsti neatrodas.

Otra lieta – līdz pusgada beigām ir jāiemācās darbības ar skaitļiem līdz 10 veikt galvā, bez pirkstiem utt. palīgmateriāliem.

Trešais, par ko skolotāja ir neizpratnē – rakstīšana spoguļrakstā. Perfekti pareizi uzrakstīts vārds, tikai otrādi. Tāpat ir arī ar cipariem, atsevišķiem burtiem. Pilnīgi nepamana to, ka ir otrādi uzrakstījusi.

Skolotāja žēlojas, ka Evija nepaspējot pēc pulciņiem izpildīt visu, dusmojoties, kad skolotāja palūdz atnest parādīt mājasdarbus pagarinātās dienas nodarbību laikā, kā arī skolotāja nepaspēj pasaukt pie sevis, lai palasītu, jo meita dodas mājās jau 17os.

Vakarā ciemos atbrauc Evijas tētis. Tad nu bērnam tiek uzstādīts ultimāts – ja rezultāti mācībās neuzlabosies, tad nāksies atcelt visus pulciņus un veltīt laiku tikai mācībām – paliks pagarinātās dienas nodarbībās līdz par beigām(18iem), lai visu paspētu izdarīt. Pie omītes brīvlaikā arī dosies ar mācību grāmatām un burtnīcām, lai katru dienu varētu lasīt, rakstīt un rēķināt – atkārtot visu izieto vielu (zinot manu mammu, esmu mierīga, ka tieši tā arī notiks).

Lai gan no otras puses, ir arī 2 „Teicami” šonedēļ – viens par pasakas stāstīšanu, otrs par „Pastāstīt par sevi”. Vēl viens „Teicami” ir nopelnīts vizuālajā mākslā pirms pāris nedēļām par ezīša bildi. Jā, ar šāda veida uzdevumiem problēmu nav, tur pat man pārbaudīt un pamācīt nevajadzēja, pati tika galā. Bet lasīšana.... Matemātikas kontroldarbs arī pirmajā piegājienā ir tikai 3. Mājās pārrēķinam visu – saprot, var izdarīt, bet neuzmanīga šausmīgi, negrib iedziļināties, nepaspēj izlasīt garāku uzdevumu, līdz ar to arī nesaprot līdz galam, ko no viņas prasa.

Lai gan, ja tā padomā, bērns skolā iet TIKAI 2! mēnešus. Pa šo laiku viņai visa pasaule kājām gaisā apgriezusies – cits režīms, citas prasības, citi draugi, katru dienu jauna informācija tik daudz priekšmetos. Bet no otras puses - citi taču lasa, rēķina un kontroldarbus uz „Teicami” pilda. Vai arī varbūt vecāki izceļ tikai tās puses, kurās iet labi un noklusē pārējo?

Lai nu kā, ir piektdienas pēcpusdiena, un Evija dodas uz nedēļu ciemos pie omītes un opīša uz Jēkabpili.

25.-31.oktobris – B R Ī V L A I K S !!!!!!!!

Evijai ir „darba un atpūtas nometne” pie omītes un opīša – palīdz sagrābt lapas, dzīvojas pa āru un mācās. Kopā ar omīti tiek rakstīts un lasīts, bet opītis gatavo matemātikas uzdevumus, ko risināt, kā arī pārbauda. Negribējās jau, ka brīvlaikā pie grāmatām jāsēž, bet kaut kā progress vismaz lasīšanā jāpanāk. Omīte arī pie viena pakoriģē rakstītprasmi – kurš burts slīpāk vai taisnāk, ciešāk vai platāk jāraksta, kā jāsavieno. Mierīgā tempā pa nedēļu izņem cauri visu izieto vielu. Ja Evija būtu palikusi Rīgā, diez vai man rastos tik daudz iespēju kopā ar viņu to visu izdarīt.

Matemātika, savukārt, tiek risināta visur – grābjot lapas un skaitot kaudzes, pa ceļam braucot uz laukiem, mājās risinot stabiņus burtnīcā. Vislabāk, kā izrādās, Evijai izdodas skaitīt santīmus – tur viss noris bez aizķeršanās. Citur nākas ņemt talkā pirkstus brīžiem, lai saskaitītu, atņemtu.

Es tikmēr ar mazo māsu pavadu mierīgus vakarus Rīgā. Tik mierīgus, ka pat izdodas atrast laiku TV un paskatīties turpinājumu seriāla, kuru kopš vasaras nebija sanācis skatīties vairs.

Piektdienas pēcpusdienā Evija tiek atvesta uz Rīgu. Atkalredzēšanās prieki sākumā mazajai māsai un vakarā pēc darba pārnākot mājās arī man. Mājās atkal „mazā trakomāja” sākas – viss ierastajā ritmā atgriežas pamazām. Diemžēl, arī mūsu kašķi par kārtību un obligāti veicamajiem uzdevumiem. Man atvēlēta „sliktās mammas” loma, kura tikai baras un baras.

Vēl tikai 2 brīvdienas un tad jau uz skolu.

Viena no brīvdienām šoreiz tiek veltīta izklaidēm – Evija dodas uz KKM Kāpēcīšu kluba pasākumu, viktorīnu un meistarklasi par tējas tēmu. Pirms 2 nedēļām bija līdzīgs pasākums, tikai par šokolādi. Pēdējā gada laikā KKM Kāpēcīšu pasākumi ir glābuši mani no mūžīgās problēmas izdomāt kurp doties brīvdienās, vai varbūt pat vispār nekur nedoties, vēl jo vairāk tāpēc, ka mājās ir mazā māsa, zīdainītis, kurai šis gads bija pirmais dzīves gads, ar visām no tā izrietošām sekām. Pateicoties Kāpēcīšu pasākumiem Evija ir pabijusi tik daudz interesantās ekskursijās un man pašai pat neticas, ka kaut kas tāds realizējams vienai pašai ar diviem bērniem – zīdaini un bērnudārznieci. Protams, arī bez šiem pasākumiem mēs trijatā brīvdienās kaut kur kopīgi dodamies, bet pārsvarā tas ir lielveikals vai ciemošanās kaut kur, citreiz kopīgas pastaigas, jo grūti salāgot jaunākās atvases vēlmes ar mūsu iespējām izkustēties no mājām. Dažas brīvdienas Evijai paiet ciemojoties pie tēta, ko viņa gaida ar lielu nepacietību.

Pēc viktorīnas dodamies pusdienot ārpus mājas, jo no rīta pat pabrokastot nepaspējām, aizgulējāmies. Pie viena arī iepērkamies un kopā ar mums uz mājām aizceļo smuks oranžs apalītis, kuram būs lemts pārtapt mazā spīdošā briesmonīti – helovīni arī mūsmājās.

Vēl viens mēnesis pagājis, kaut kā ļoti ātri gan. Tomēr redzams, ka bērns pamazām, pamazām pārvēršas – kļūst „skolnieciskāka”, ja tā varētu teikt, vairāk pieaugusi. Pazūd mīlīgais bērnudārznieces - bumbulītes tēls gan vizuāli, gan arī tīri psiholoģiski. Cerams, ka kaut kas tomēr vēl paliks.

Apspriežam rakstu šeit

31	Опубликовано: воскресенье, 31 октября 2010 Количество просмотров: 4393

© Запрещено использование материалов, опубликованных на KKM.LV, на других интернет-порталах и в средствах массовой информации, а также распространять, переводить, копировать, репродуцировать или использовать материалы KKM.LV иным способом без письменного разрешения администрации