Lilija Kazakova, pediatrs, zīdīšanas konsultante.

No krievu valodas tulkoja Bonija Lasmane

Viss, kas rakstīts šajā rakstā, attiecas tikai uz tiem mazuļiem, atrodas krūts piena ēdināšanā, dabiskā veidā organizētā.

Kad sākt piebarošanu mazulim, kurš tiek ēdināts ar krūts pienu? Tagad ir daudz viedokļu šajā jautājumā. No dažiem ārstiem var vēl dzirdēt rekomendācijas dot ābolu sulu, sākot ar trim nedēļām. Daudzi vēl turpina uzstāt par dārzeņu biezeņu, augļu un putru ieviešanu sākot no 3-4mēnešu vecuma. Ir arī viedokļi, ka mazulis jāsāk piebarot pēc pirmo zobu parādīšanās.

Zīdīšanas konsultanti rekomendē sākt iepazīstināt mazuli ar jaunu barību tikai pēc tam, kad pats mazulis sāk izrādīt interesi par ēdienu. Tādu piebarošanas veidu sauc par Pedagoģisko (PED), tādēļ, ka pamat mērķis piebarojumam ir nevis pabarot, bet iepazīstināt bērnu ar jauno barību, iemācīt košļāt, iemācīt dabūt ēdienu ne tikai no mammas krūts. Aptuveni pusgada vecumā bērns sāk izrādīt interesi par mammas šķīvja saturu un cenšas to pamēģināt, tieši tādu uzvedību sauc par aktīvu interesi pret ēdienu un tā liecina par mazuļa gatavību iepazīties ar jaunu barību. Mazuļa interese pret ēdienu nav saistīta ar izsalkumu, bet ar vēlmi atdarināt mammu. Mazulis grib darīt to ko dara viņa, ņemt no šķīvja kaut kādus gabaliņus un likt sev mutē.

Kādi tad ir piebarošanas ieviešanas principi dabiskā ēdināšanā, ja mamma vēlas sekot mazuļa uzvedības bioloģiskajai līnijai?
Tie būtu:

• Bērnu sāk iepazīstināt ar ēdienu ieviešot produktu mikrodozes (mikroproves), tieši iepazīstina, bez mērķa pabarot mazuli ar kaut kādu porciju. Mikrodoza mīkstai pārtikai ir aptuveni tik, cik ietilpst starp mammas lielā un rādītāja pirksta spilventiņiem, ja viņa tos saspiedīs, vai uz tējkarotes galiņa. Šķidrai barībai – viens malks, mazās krūzītes dibenā ieliets.
• Bērns var „vienā paņēmienā” pamēģināt to, ko ēd mamma un kam viņš izrāda
• Bērnam rokā tiek doti tikai cietās barība gabali, no kuriemas viņš pats nevar neko daudz noēst (ciets ābols, burkāns, kacens, sausiņš, un tml.)
• Mikroproves tiek dotas 3-4 nedēļas. Šajā laikā mazulis jau var iepazīties ar plašu produktu klāstu, ko ēd ģimenē, un iemācīties dzert no krūzītes.
• Piebarojums nekad neaizvieto krūts zīšanas reizi! Bērns var iepazīties ar jauno barību pirms, pēc un arī krūts barošanas laikā. Bieži bērni „uzdzer” mikroprovei mammas pienu.
• Pamazām barības daudzumu palielina, atļaujot bērnam apēst vairāk.
• Mammas uzdevums ir saglabāt bērna interesi par ēdienu, saglabāt interesi mēģināt. No pusgada līdz 1,5 gadu vecumam bērnam ir jāiepazīstas ar visiem produktiem, kuras ēd viņa ģimenē. Lai saglabātu interesi nogaršot jaunus produktus līdz 8-11 mēnešiem mamma ierobežo bērna interesi par ēdienu: ja bērns ir apēdis 3-4 tējkarotes viena produkta un prasa vēl, tad viņam ir jādod kaut kas cits.
• No malas piebarojuma ieviešana izskatās aptuveni tā: mazulis izprasa ēdamā gabaliņus, un mamma viņu apvelta, dažreiz. Tādā situācijā bērns vienmēr ar baudu iepazīstas ar jauno barību un nepārēdās.
• Mazulim ir jāmācās lietot galda piederumus. Līdz 8-11 mēnešiem tās ir karotes (tām ir jābūt daudz, to tās visu laiku krīt), savs šķīvis mazulim parādās tad, kad viņš sāk ēst atsevišķi, parasti pēc 8-11 mēnešiem. Līdz tam mazulis ēd sēžot mammas rokās un ēd no viņas šķīvja.
• Ja mazulis ir noguris ēst, pazaudē interesi – vis, nesam prom no galda.

Piebarojuma ieviešana prasa noteiktas zināšanas un pieredzi. Nekādu problēmu nebūs, ja mazulis ir vesels, zīdīšana ir pareizi organizēta, un mammai ir parādīts, kā ieviest tādu piebarojumu. To tiešam ir nepieciešams parādīt, kā jau visu, kas skar zīdīšanas un bērna kopšanas praksi. Ja mammai piebarošanu neparāda cita pieredzējusi mamma, kā nepieciešams sākt mazuļa piebarošanu pareizi, viņa var pieļaut kaut kādas kļūdas, pat nenojaušot par to, ka viņa tās dara. Dažām mammā viss izdodas veiksmīgi. Tās ir mammas, kurām ir paveicies. Kā paveicies, piemēram, mammai, kurai nebija rādīts, kā pareizi pielikt bērnu pie krūts, bet vis norit veiksmīgi. Var pieļaut kļūdas, kas nav tieši saistītas ar ēdināšanu, bet ar mazuļa uzvedību pie galda. Piemēram, mazulis kādu laiku ēd, maigi izsakoties, ne visai akurāti, izvēlas ņemt ēdienu ar rokām, likt to karotītē, bet pēc tam karotīti likt mutē. Daudzas mammas tādu uzvedību uzskata par nepieņemamu, atņem bērnam karoti un sāk barot. Mazulim pazūd interese ēst patstāvīgi. Mazulim var patikt kaut kāds konkrēts produkts un viņš to prasa un prasa vēl, mamma piekāpjas un rezultāts ir gremošanas trakta traucējumi nākošā dienā. Ja piebarojuma ieviešana ir veikta pareizi, mazuļa pašsajūta nepasliktinās, gremošanas traucējumi nenotiek, bērns turpina normāli attīstīties. Ja mamma zina mazuļa normālas uzvedības variantus, adekvāti tos novērtē un nepieciešamības gadījumā bērna uzvedību koriģē, no mazuļa nekad neizaugs bērns, kurš neprot uzvesties pie galda pareizi, nekārtīgs vai ar sliktu apetīti. Par nožēlu, to ko visas sievietes mācēja darīt 150 gadus atpakaļ, šodien gandrīz vai neviens neatceras...

Nepareizas piebarojuma ieviešanas pazīmes: līdz kaut kādam laikam mazulis ēd ļoti labi, bet pēc tam atsakās mēģināt un vispār kaut ko ēst. Tātad mazuli pārbaroja, viņš pārēdās. Situācijas risinājums: kādas dienas 5 ņem mazuli blakus sev pie galda, neko viņam nepiedāvāt, nedot un ar apetīti ēst viņa klātbūtnē.

Ļoti bieži mammām neizdodas piebarojuma ieviešana tieši tādēļ, ka viņām ļoti gribas pabarot mazuli ar citu ēdienu. Mūsdienu mammu apziņā dziļi ir iesakņojusies pārliecība, ka krūts piens pēc savas kvalitātes un sastāva ir ne visai uzticams šķidrums un to ir nepieciešams papildināt ar citu ēdienu. Mūsdienās tiek ignorēts, tas fakts, ka piens ir pilnvērtīgs produkts, kurš evolūcijas ceļā ir radīts tieši cilvēkbērna uzbarošanai, ir absolūti pilnvērtīgs pēc savas uzturvērtības. Pētnieciski ir pierādīts, ka agrīnas citas barības ieviešanas dēļ bērna organisms sliktāk pieņem uzturvielas no krūts piena, bet pilnvērtīgi pieņemt šīs vielas no citas barības bērns sāk tikai pēc gada vecuma. Mazuļa ēšanas paradumi – nav mākslīgi izdomāti, bet noteikti ar mazuļa organisma, pirmkārt kuņģa-zarnu trakta, attīstības īpatnībām. Mammām ir jāatceras, ka viņu uzdevums nav pabarot mazuli, bet iepazīstināt mazuli ar barību un atbalstīt mazuļa interesi par ēdienu. Ja jūs vēlaties, lai nākotnē jūsu mazulim būtu laba apetīte, nekad nemēģiniet mazuli pabarot pēc tam, kad viņš ir zaudējis interesi par ēšanas procesu. Mammai, kura ir iztērējusi pusi dienas lai uztaisītu biezeni vai atvērusi gatava biezeņa burciņu, grūti skatīties, kā mazulis aizskrien, apēdot divas karotītes. Tā vien gribas viņu noķert, novērt domas ar grāmatiņu, spēli vai TV, lai tikai bērns atver muti. Nedariet tā! Mazulis, kuram ir iespēja piekļūt pie mammas krūts, nekad necietīs no izsalkuma vai slāpēm. Visu mazulim vajadzīgo viņš paņems no mammas krūts.

* Kā būs ar barības gabaliņiem, ja mazuļa barība nav biezenis, viņš taču var aizrīties?
Mazuļa ēdienu nevajag sasmalcināt, bet sākt vajag ar maziem gabaliņiem - mikrodozām. Ja mazulim tiek dots kaut kas no kā viņš teorētiski var atdalīt lielu gabalu, mazulis sēž mammai uz ceļiem un mamma seko kā bērns ēd, un kā tikko liels gabals „nokosts”, mamma pirkstiņu saliec kā āķīti un izņem gabalu no mutes. Bērns aktīvi mācās un pakāpeniski iemācas košļāt, sākumā kamēr nav zobiņu - ar smaganām, vēlāk arī ar zobiņiem.

* Ko darīt, ja mazulis izspļauj pat ļoti mazus gabaliņus, vai arī viņš mēģina tos atvemt, tā vietā, lai mēģinātu tos norīt?
Daudzi mazuļi tieši tā arī uzvedas: nedēļu-divas izspļauj visus gabaliņus un periodiski „aizrijas”, pēc tam sāk izpļaut katru otru gabaliņu, pusi norij, pēc tam, beidzot, sāk rīt visus gabaliņus. Mammai jābūt pacietīgai un neuzspiest. Tai pat laikā bērnam noteikti būtu jānovēro, kā ēd citi cilvēki, kuri nespļauj ārā gabaliņus.

* Kad tad piebarojums nav vairs tikai iepazīšanās ar jaunajiem produktiem un kļūst par aizstājēju krūts barošanai?
Krūts barošana un pāreja uz ēšanu pie kopgalda –ir paralēli procesi. Piebarojums nekļūst par krūts barošanas aizstājēju. Patiesībā, krūts pamatēšana mazulim 6-os mēnešos un vecākam ir saistīta ar miegu. Mazulis daudz zīž krūti pirms dienas un nakts gulēšanas, likšana pie krūts notiek pēc pamošanos no rīta un dienas miega, zīž naktī, it īpaši no paša agra rīta. Bet iepazīšanās ar piebarojumu un ēšana pie kopgalda notiek mammas brokastu laikā, pusdienās un vakariņās. Nosacīti lielākas ēdiena porcijas mazulis sāk ēst ap gadiņa vai lielākā vecumā. Bet arī šajā vecumā bērni bieži mēdz uzdzert mammas pienu uz ēdiena. Vitamīnus un citas vērtīgas vielas pietiekamā daudzumā un optimālos veidos mazulis turpina saņemt ar mammas pienu, gadījumā, ja mazuļa krūts barošana ir pareizi organizēta, bet mamma nejūt barības vielu nepietiekamību.

* Kā tad ar pieaugušo pārtikas sastāvā esošo sāli, cukuru, garšvielām un iespējams, kaitīgām vielām (piemēram, nitrāti), kuru mēģinās mazulis? Bērnu pārtikā taču tā visa nav un tādēļ tā taču būtu veselīgāka mazulim, nekā ēdiens no kopgalda?
Pārtika tiešām satur sāli, cukuru, nitrātus un daudz ko citu. Un arī bērnu pārtika to satur. Bērnu pārtika tiek ražotā tā, ka bērna organismss pieņem šo pārtiku bez adaptācijas produktiem, kuri ir šīs pārtikas sastāvā. Nenotiek gremošanas trakta sistēmas adaptācijas ne pie garšas, ne pie konsistences, ne pie sastāvdaļām. Mammas uzdevums nav pabarot mazuli ar citu barību, ko var izdarīt ar bērnu pārtiku, bet turpināt mazuļa gremošanas-zarnu trakta lēnu adaptācijas procesu pie citas barības. Šī adaptācija sākās jau tad kad mazulis mammas puncī sāka rīt augļūdeņus, kuru garša izmainījās atbilstoši mammas ēdienam, un turpinājās ar krūts piena ēšanu, kura garša un sastāvs mainījās ne tikai diennakts laikā, bet pat vienas ēšanas reizes laikā, bet mamma taču neēd bērnu pārtiku. Kamēr mazulis ēd mazu daudzumu barības, viņš adaptējas arī ar sastāvdaļām: sāls, cukurs, nitrāti, kā arī citiem ēdiena komponentiem. Bet kad viņš jau ēdīs nozīmīgu daudzumu ēdiena, viņa organisms jau pilnībā būs gatavs ar to visu tikt galā.

* Vai mazulim ir jādod papildus šķidrums saistībā ar piebarojuma ieviešanas sākšanu?
Šķidruma pamata daudzumu mazulis turpina saņemt ar mātes pienu. Interesēties tieši par ūdeni un dzeršanu mazulis sāk aptuveni pēc gada. Pārsvarā mazulis interesējas par mammas krūzītes saturu un mēģina to, ja krūzītes dibenā ielej nelielu daudzumu dzeramā.

*Ko darīt ar mazuli, kurš ir vecāks par gadu, bet kuram nav intereses par ēdienu? Līdz gadam visi mēģinājumu ieviest piebarojumu neizdevās. Bērns raudāja, aizgriezās, līdz pat vemšanai. Šobrīd ēd slikti un ne visu, bet tikai noteikta veida burciņu barības. Kā pieradināt mazuli pie pieaugušo pārtikas un paaugstināt apatīti?
Parasti tā uzvedās bērni, kuri nav redzējuši ko un kā ēd pieaugušie. Bieži tā notiek, ja no bērna barošanas sarīko atsevišķo procesu un viņu baro ar kaut ko speciālu.
Jāpārstāj barot bērnu atsevišķi. Nepieciešams bērnu sēdināt pie galda kopā ar visiem, vismaz ar mammu kopā, un nemēģināt barot. Visiem vajadzētu būt vienaldzīgiem, ēd bērns vai ne, vismaz vajadzētu „izlikties”, ka tas tā ir... Lai dažas dienas skatās, kā ēd citi ģimenes locekļi. Ja sāk prasīt kaut ko pagaršot - iedodiet. Ielieciet šķīvī to pašu, ko visiem citiem. Bērna klātbūtnē jāēd ir ar apetīti. Nemēģiniet mazulim novērt uzmanību ar televizoru, grāmatām vai rotaļlietām. Nebariet, nesodiet, ja mazulis kaut ko izlej vai izsmērē, uzreiz novāciet un parādiet, ka visi ēd akurāti.

* Ja mazulim ir jau gandrīz 5 mēneši, viņš ļoti interesējas par jebkuru ēdienu, skatās visiem mutē un prasa pagaršot, vai tagad drīkst sākt pedagoģisko piebarojumu?
Mazulis – attīstīts un zinātkārs bērns. Viņam ļoti gribas darīt ar ēdienu to pašu , ko mamma. Bet jāatceras, ka bērna gremošanas-zarnu trakts, nepilnos piecos mēnešos, vēl nav pilnībā gatavs, lai iepazītos ar citu barību. Fermentu sistēma tik-tikko ir sākusi nobriest. Zarnās situācija tagad ir stabila, pirms laika tajā iejaukties ir diezgan bīstami. Mammas uzdevums – aizsargāt šo stabilitāti no priekšlaicīgas iejukšanās. Interesi par barību šajā vecumā vajadzētu ierobežot, vienkārši sakot, nest viņu prom no virtuves un neēst viņa klātbūtnē. Ja šāds ieteikums ne visai patīk, var jau kaut ko darīt, bet tikai uz paša risku. Es jau iepriekš minēju situāciju, kad mamma sasteidza ar piebarojuma ieviešanu un rezultātā bērnam izjaukta gremošanas sistēma, un ilgi pēc tam jācīnās lai atrisinātu šo problēmu. Ja mammai ir iespēja ieviest piebarojumu zīdīšanas konsultanta uzraudzībā, tad visticamāk to sāks darīt ap 5,5 mēnešu vecumu. Ja piebarošanu veiksiet patstāvīgi, tad netiek rekomendēts to ieviest agrāk nekā pusgada vecumā.

*Vai ir atšķirības piebarojuma ieviešanā, ja mazulis vai vecāki ir alerģiski?
Atšķirības, protams, ir. Tādam mazulim lēnāk tiek ieviesti produkti, sāk ar hipoallergēniem, produktu daudzuma palielināšanu veic daudz lēnāk, nekā parasti. Produktu ieviešanas tempu varētu raksturot: „viens solis uz priekšu, divi atpakaļ”. Mammai ir jāievēro hipoalerģiska diēta, izslēdzot produktus, kuri izsauc viņai alerģiju vai arī jebkuras citas neērtības. Ja māte baro bērnu ar krūti, nedrīkst ieviest jaunus produktus mazulim, ja pašai ir slimības saasināšanās. Pēc katras ēdienreizes vajadzētu pielikt bērnu pie krūts. Jāievieš ne vairāk par vienu produktu dienā un jāvēro mazuļa reakcija vismaz trīs dienas.

* Kādēļ mazulis, kurš ēd bērnu pārtiku, 7-8 mēnešos var apēst 100-200gr biezeņa vai putras, bet bērni, kuri sāk ar pedagoģisko piebarojumu, tā nedara?
Bērns otrajā dzīves pusgadā ēd maz, jo viņš pagaidām negrib pieēsties. Viņš tikai attēlo mammas darbības. Pieēdas viņš ar pienu. Iespējams, ka cilvēkbērnam ir ģenētiski ielikts mehānisms, kurš neļauj šajā vecumā daudz ēst. Vēl dažus gadu tūkstošus atpakaļ mazulis ļoti iespējams dabūtu daudz lielākas problēmas gremošanas traktā, ja apēstu 100gr medījuma gaļas, kuru tēvs atnestu no medībām. Cita lieta, ka tad nevienam pat galvā neienāktu tā rīkoties ar bērnu. Pat mūsu vecvecmāmiņām, 100 gadus atpakaļ, kuras gatavoja ēdienu krāsnī vai uz malkas plīts visai ģimenei no 5-10 cikvēkiem, neienāca prāta dot mazulim vairāk zupas vai putras no kopēja galda lai bērns pieēstos, un nebija laika un iespējas speciāli bērnam gatavot.

Bērnu pārtika tiek ražota tā, lai mazulis to varētu apēst daudz. Un lai jebkuru mazuli varētu ar to pabarot, bet vai vajag? Ir bērni, kuri līdz kaut kādam laikam ēd šo „bērnu pārtiku” daudz un ar baudu, bet patiesībā, lielu daļu šo bērnu nākas ēdināšanas procesā izklaidēt, lai atvērtu mutes. Daudzus izklaidēt nākas diezgan ilgi, dažus – līdz pat pusaudžu vecumam. Bieži tiek novērotas tiek situācijas, ka bērns līdz gadam ēd daudz un labi, bet pēc gada, kad bērns kļūst vecāks, – bērna pabarošana vecākiem ir īstas mocības, jo mazulis pārvērties maz ēdājā. Ēdiens tādus bērnus nemaz neinteresē. Ir, protams, bērni, kuri ir nosacīti „veiksmīgi” tikuši pāri bērnu pārtikas ēšanas etapam. „Veiksmīgi” ielikts pēdiņās tādēļ, ka tagad tikai uzsākti pētījumi par to, kādas sekas ilglaicīgā periodā var būt bērnam pēc piebarojuma ieviešanas lielos daudzumos, kad viņš bioloģiski tādai slodzei ne visai ir gatavs. Bet rezultāti būs vēl ilgi jāgaida...

07	Опубликовано: суббота, 7 февраля 2009 Количество просмотров: 26685

© Запрещено использование материалов, опубликованных на KKM.LV, на других интернет-порталах и в средствах массовой информации, а также распространять, переводить, копировать, репродуцировать или использовать материалы KKM.LV иным способом без письменного разрешения администрации