Сообщения: 430
Откуда: Рига

ļoti iedvesmojoši! Man vispār situācija ar dvīņiem liekas nu ļoti nereāla. ar vienu bērnu grūti, bet kad viņi dubultā... Protams, ka tas vel un dubultprieks.

Сообщения: 850
Откуда: Цесис

Paldies par stāstu un pieredzi.
Liek saņemties un nezaudēt galvu, kad netiec galā ar savu VIENU rāpojošo un visur kāpjošo mazuli. Un vispār - tā šķiet, ka katrai mammai ir dots tik, cik viņa spēj nest un robežu šiem mammas spēkiem un varēšanai nav.

Prieks, ka mammas var rakstīt par savu pieredzi un dalīties ar citām. Man arī vajadzētu saņemties un uzrakstīt šo smago pieredzi par KB ar jaunāko dēlu.

_________________

Сообщения: 3

Gribēju papildināt, ka galu galā savas dvīņu meitenītes zīdīju līdz 25 mēnešu vecumam. Beigās bija palikušas tikai 2-3 ēdienreizes diennaktī. Arī nobeigums sanāca pat necerēti labs, kādu vakaru pateicu bērniem, ka pupiņš ir devies uz Āfriku atpūsties. Un viss. Nebija nekādu raudāšanu, viena meitiņa tikai vienu nakti piecēlās un gribēja krūti, bet pateicu, ka pupiņš Āfrikā, un viņa bija mierā ar to. Arī piens no krūtīm izzuda, pat nebija nepieciešams atslaukt. Acīmredzot bija tas īstais brīdis mums visām, jo domāju, ka tikai pamēģināšu. Joprojām vēl pusgadu gulēju naktīs kopā, ja modās augšā. Pēc tam bija pilnībā gatavas pārcelties uz savu istabu un savās gultās. Esmu ļoti laimīga, ka klausīju savai mammas iekšējai balsij, uzticējos sev un saviem bērniem un nepadevos grūtību priekšā.
Lai mums visām izdodas!