Bērna raudināšana

Līva Lauska-Luca
Sociālo zinātņu maģistre,
mansmazais.lv blogotāja,
facebook lapas "bērnu raudināšana" autore un
divu brīnišķīgu bērnu māmiņa

3. daļa

Process. Bērna reakcija.

Ir tā, ka pirms šīs nodaļas aprakstīšanas es vēlētos teikt dažus ievadvārdus. Nezinu kāpēc, taču šī ir nodaļa, pie kuras esmu pavadījusi visvairāk laika. Neskatoties uz to, ka uz savu mazo es skatos dien’ dienā un zinu kā tas viss izskatās, rakstīšana šajā daļā man ”ķerās”. Tas laikam saistīts ar to, ka saprotu, ka māmiņas, kas lasīs šo manis rakstīto, iespējams, to ”neņems pretī”. Es vēlos šo nodaļu uzrakstīt tā, lai tā sagatavo un iedvesmo māmiņu, nevis nobiedē. Es saprotu, ka šis ir kaut kas nebijis un nedaudz biedējošs, taču biedējošs tieši tāpēc, ka nezināms.

Šo procesu nosacīti var iedalīt vairākās daļās:

1. Procesam – jā!

Māmiņai paņemot bērniņu rokās, apsēžoties – ieņemot vajadzīgo pozu, ieskatoties mazajam acīs, mazais nenoliedzami saprot, ka māmiņa ir devusi zaļo gaismu sarunai.

Bērna reakcija „notverot” mammas skatienu varētu būt sekojoša:

1. Viņš, varētu vērst savu acu skatienu, pat visu galvu prom no māmiņas,

2. Varētu uzreiz sākt raudāt,

3. Varētu mēģināt izrādīt vēlmi tikt pie krūts (taču tad, kad tā tiek dota, mazais „raujas” nost no tās).

2. Pretošanās

Brīdī, kad mazais ir sapratis, ka mamma viņam ir pievērsusies, tad lai cik dīvaini tas arī nebūtu, pirmais, ko mazais izrādašim procesam, ir pretošanās.

Bērna pretošanās var izpausties šādi:

• galva – kā jau minēju, bērns var vērst savu skatienu, pat visu galvu prom no māmiņas; acis visticamāk būs aizvērtas, seja var palikt pilnīgi sarkana uz kādu brīdi (tipiska koliku pazīme), pieres/deniņu daļa var nosvīst,
• rokas – tās noteikti nebūs mierīgas, tās drīzāk kļūs haotiskas– mazais var ieskrāpēt pats sev vai mammai, ja rokām ļauj varu; tāpēc es iesaku tās turēt cieši izvēlētajā pozā, taču nenodarot mazajam pāri; gluži vienkārši akcents ir uz sarunu, nevis rokām, tāpēc tās ”noņemam no galvenās lomas”,
• kājas – līdzīgi kā ar rokām, tās kļūs visai aktīvas; arī tās es ieteiktu turēt cieši izvēlētajā pozā – starp sevi un savu roku, kurā atrodas mazās peciņas,
• rumpis – mani mazie vēderu ir cēluši uz augšu, itkā cenšoties uztaisīt tiltiņu, kājas, protams, piepalīdz tiltiņa veidošanā. Viņš var izstiepties taisns kā svece, tādejādi itkā ar visu savu būtību norādot uz to, ka viņam šis viss nepatīk,
• skaņas – brīdis, kad mazais pretojas šim procesam, ir visai biedējošs, jo viņš neraud veidā, ko parasti saprot ar vārdu raud. Mazais var izdvest stenienus, kliedzienus, grūdienus kopā vai arī bez ”normālas” raudāšanas.

Šajā brīdī, kad norit pretošanās, mazo noturēt rokās var būt fiziski grūti.Es ieteiktu mazo pirms raudināšanas ietīt kādā sedziņā vai dvielī, tādejādi mazais jutīsies drošāk, kā arī viņu būs vieglāk noturēt. Tas kā es interpretēju bērna ietīšanu sedziņā vai dvielī ir radīt „placentas efektu”, proti, kad mazais vēl ir mammas vēderā, viņu no visām pusēm ieskauj māmiņas miesa, kā arī apkārt viņam ir droša robeža, ko sauc par placentu, ietinot bērnu dvielī, viņš sajūt šo ciešo sajūtu, šīs robežas līdzīgi kā esot mammai vēderā un līdz ar to kļūst mierīgāks un process norit vieglāk.

Atgriežoties pie bērna reakcijas. Es pieļauju, ka lielākais vairākums māmiņu šo pretošanos interpretētu šādi: „mazajam pie manis nav ērti, izskatās, ka viņš vēlētos, lai es viņu nolieku; vai arī viņam noteikti kaut kas sāp – visticamāk kolikas; vai arī man nav piena, mazais noteikti grib ēst, jo cenšas paņemt krūti, taču tikko viņš piezīžas, tā uzreiz raujas nost”. Bērniņu nolikt nevajag, vajag turpināt.

Es zinu, cik biedējoša, neziņas pilna un sāpīga ir sajūta, kad turi rokās pati savu bērniņu, kurš ar visu savu būtību vēršas prom no tevis. Šķiet, ka bērniņam tiek darīts pāri, bet tā nav. Gluži vienkārši – iedomājies sevi, kad tevi patiesi kaut kas nomāc. Ja šajā brīdī kāds pajautā – kā tev iet? Tad visticamāk atbilde ir – labi. Lai tiktu pāri savai sāpei, nereti nākas ”salauzt sevi”, ir negribot jāmoka ārā no sevis pirmie nepatīkamie, sāpīgie vārdi par sev sasāpējušos tēmu (šādi izpaustos pieauguša cilvēka pretošanās), taču tad, kad tas tiek izdarīts, asaras palēnām sāk birt ārā arvien vairāk un vieglāk un visa sāpe tiek izrunāta gluži vai vienā elpas vilcienā (šādi attiecīgi izpaustos atvieglojums), bet līdz tam taču bija jānonāk. Pēc ”mokām” seko atvieglojums. Tas kā es to saprotu: šis ir brīdis, kad mazais mani pārbauda: „vai tiešām tu mīli mani arī šādu, vai tiešām tu esi gatava manī klausīties?”.

Katrā gadījumā vēlos norādīt, ka sākotnēji bērns var neraudāt mums saprotamajā raudāšanas formā. Šis brīdis (pretošanās) sarunai var būt izšķirošs – proti vai māmiņa izturēs un turpinās, jo šajā brīdī, liekas, ka mazajam noteikti kaut kas sāp, jo pretošanās var būt tiešām baisa. Šis bija moments, kuram es sākotnēji tik viegli pāri netiku, vienkārši pārtraucu procesu. Taču izturot šo trako brīdi, noticot sev, notiek brīnums, mazais sāk raudāt normāli. Es pieņemu, ka būs māmiņas, kas šo manis aprakstīto uztvers kā bērna mocīšanu; taču, manuprāt, lielāka bērna mocīšana ir samierināšanās ar to, ka viņš atsakās ņemt krūti vai to, ka mazais ir nepamatoti čīkstīgs dienu no dienas. Dažas nepatīkamas minūtes manā un manu mazo bērnu dzīvē ir devušas iespēju piedzīvot ievērojami vairāk patīkamu un mīļu brīžu, kā arī ierastās ”zīdaiņu problēmas” mani ir skarušas salīdzinoši maz.

3. Atvieglojums

Kā jau minēju pēc pretošanās, nāk normāla, vecākiem saprotama bērna raudāšana. Šajā brīdī mazā raudāšanā tiešām var saklausīt viņa sāpi, viņa bēdas, to, ka viņam ir kas sakāms. Šis ir brīdis, kad mazais atviegloti ”krata” māmiņai savu sirdi un māmiņai vairs nav jābīstas, viņa jūt, ka viss ir labi un pareizi.

Mazo noturēt rokās ir viegli, jo ķermenis ir atslābis, bērns vienkārši ieelpo un visu izelpu velta ”normālai” raudāšanai. Pēc raudāšanas var gadīties, ka mazajam ir jāpārvelk drēbes, jo gluži vienkārši tās ir mitras no mazā svīšanas.

Vēlos piebilst, ka šīs daļas – pretošanās un atvieglojums – var savstarpēji mijiedarboties, proti, mazais var pretoties, tad atviegloti paraudāt, nomierināties un tad pēkšņi atkal pretoties, it kā norādot, ka atcerējies vēl ko sakāmu, to izstāstīt un tad atkal nomierināties.

Mana pieredze rāda, ka šāda māmiņas atbalstīta bērna raudināšana beidzas ar svētlaimīgu iemigšanu vai krūts paņemšanu un kārtīgas maltītes ieturēšanu. Bērniņš kļūst mierīgs un mamma tāpat.

Pēcvārds

Es gribēju pateikt sirsnīgu paldies manai mīļajai māmiņai Anitai Krišjānei, kura ir bijusi līdzās man visus šos gadus. Paldies Vitai Kalniņai par šīs idejas – zīdaiņa uzklausīšanas – iedzīvināšanu Latvijā un mācību materiāla – reibondinga-atbalsts/atbrīvojošās raudāšanas fāzes – izsniegšanu manai mīļajai māmiņai, kas kalpoja kā atskaites punkts man; uz kā bāzes es varēju veidot šo savu lielisko un vērtīgo – raudināšanas – pieredzi. Protams, paldies arī manam uzticamajam puisim Henrijam Lucam, kurš bija tik drosmīgs un uzticējās man, kad būdama vēl pavisam nedroša es sāku praktizēt un, šķiet, ieviest savā dzīvē pavisam jaunu un nebijušu terminu – bērnu raudināšanu; ...un kā tad bez mazajiem ķipariem? Protams, sirsnīgā pateicībā maniem mīļajiem bērniem, kuri ir izvēlējušies mani par savu māmiņu – kopā piedzīvojot šo vērtīgo pieredzi, man ir dota iespēja ar to dalīties.

Apspriežam

Lasīt vēl:
Māmiņa kā bērna emocionālais atbalsts – „zīdaiņa uzklausīšana” jeb „bērna raudināšana” (raksta 1. un 2. daļa)
Kāpēc raud mazulis: kolikas

21	Опубликовано: вторник, 21 августа 2018 Количество просмотров: 3898

© Запрещено использование материалов, опубликованных на KKM.LV, на других интернет-порталах и в средствах массовой информации, а также распространять, переводить, копировать, репродуцировать или использовать материалы KKM.LV иным способом без письменного разрешения администрации